Siguldas maratons 2009

Ir pienākusi viena no pēdējām oktobra mēneša nedēļas nogalēm, kad vairāki kluba biedri dodas uz Ozolniekiem pierādīt savu varēšanu gadskārtējā Ozolnieku pusmaratonā vai arī dodas uz Siguldu pierādīt savu varēšanu Siguldas maratonā 2009.

Ir pienācis ilgi gaidīts 24.oktobris un ceļa virziens arī zināms tā ir Sigulda, kur ap 500 skrējēju dosies izbaudīt zelta rudeni Siguldā visā tā krāšņumā.

Modinātājs 7.00, brokastis, vilciens 8.11 uz Siguldu. Pa ceļam pievienojas Liene (personiskais fotogrāfs :) ) ar velo un tad žigli nu jau divatā dodamies uz staciju, jo vilcienu nokavēt nedrīkst.

Pa ceļam vilcienā tiek aplūkota trase, kur un kā būs jāskrien. Secinājums kalni būs, trepītes arī, būs jāšķērso Gaujas tilts un ēšana arī paredzēta trasē. tik kā to visu izbraukāt un vēl iemūžināt vēl nav skaidrs. Kad karte izpētīta uzmanību piesaista Ropažu/Garkalnes mežā pie kokiem piesistās virziena rādītāja bultiņas. Zinātāji stāsta, ka tur šodien notiek velo gonkas :) Tās atstātas citiem.

Sigulda. Agrs rīts, pulkstenis rāda nedaudz pāri deviņiem. No vilciena izkāpj daudz cilvēki ar mugursomām un dodas virzienā uz Siguldas panorāmas ratu, jo tur šogad ir ierīkota starta vieta. Ierodos starta vietā, atrodu savu distances galdiņu, kur tieku pie sava dalībnieka numura un protams kārtējām saspraudēm. Ir jau sakarājusies neliela kaudzīte :) Tāpat aiz muguras ir dzirdami pāris klikšķi viss tiek piefiksēts. Skats pulkstenī. Līdz startam gandrīz vēl divas stundas. Tiek nolemts, ka jāietur brokastis Kaķu mājā, kas tiek arī izdarīts. Līdz startam vēl gandrīz stunda. Atgriežoties starta vietā tiek satikti daži kluba biedri – Stileta un Archa777. Pāris vārdi un visi pazūd gatavoties. Organizatori šogad parūpējušies par pārģērbšanās telti kopīgu visiem, kur tiek satikta Inga, kura tai brīdī cītīgi kārto savas drēbes, jo teltī var atstāt arī savas mantas, kamēr pats baudīsi zelta rudeni. Līdz startam palikušas nepilnas 20 minūtes. Organizatori aicina visus dalībniekus doties lejā Siguldas slēpošanas kalna pakājē uz startu.

Skatoties no augšas uz leju redzams dalībnieku pūlis, kurš norobežotajā laukumā pārvietojas kā bites stropā – no vienas puses uz otru. Kalns no augšas izskatās labi. Izmantojot organizatoru ieteikumu kāpt lejā pa kreiso pusi rodeļiem tā arī daru. Uzmanīgi skatoties, kur likt kāju, jo slapjā zāle ir slidena un vietām parādās dubļu laukumi, kuri ir ļoti slideni. Kāpjot lejā nosmejam, ka vajag apgulties izstiept rokas un mierīgi noripot. Tā būs ātrāk. Lejā starta zonā jau savas vietas ieņēmuši stāv imy, Archa777 un Inga. Tiek novēlētas veiksmes un zelta rudens baudīšana var sākties.

Saule. +8 grādi. Starts un aiziet. Viss aptuveni 500 dalībnieku lielais pūlis dodas augšup pa Siguldas pilsētas slēpošanas kalnu.

Uzmanīgi rāpjoties augšup paiet pirmās piecas minūtes, jo, lai vai kā no malas neizskatītos kalns ir slapjš, slidens un zāli te neviens nav nopļāvis. Neliela atelpa un jau skriešus cauri stāvlaukumam, gar slimnīcu Lakstīgalas gravas virzienā. Priekšā neliela drūzmēšanās pie pirmā skrējiena lejā, kas ir šaura ar lapām nobirusi taciņa, zem kuras slēpjas dubļi, vietām jāpieturas pie zariem, lai nepaslīdētu. Zelta rudens baudītāju daudz. Te viens paskrien garām, te otrs, te pats kādam paskrien garām. Taciņa nav vēl beigusies, kad tiek šķērsots tiltiņš un skatam paveras pirmās ļaužu pilnās trepītes augšup. Visi tiek augšā gan kāpjot pa trepītēm, gan mēģinot tikt saviem spēkiem augšā pa stāvo malu. Arī es pirmajā aplī izmantoju iespēju pārvietoties paralēli trepītēm, pa maliņu cenšoties tik augšā pieturoties pie koku zariem, trepju malām vai uzmanīgi liekot kājas un cerot, ka nenošļūkšu pa dubļainu malu lejā paraujot sev līdzi citus. Otrajā aplī trepītes tukšas, redzams, ka trūkst pāris pakāpieni, bet tas jau netraucē.

Tālāk skriešus gar mūzikas skolu līdz ceļam, pa labi un tā līdz bobsleja trasei. Un beidzot ilgi gaidītais kāpiens lejā. Pa stāvu un aizaugušu taciņu, protams, dubļainu mēs kāpjam lejā turoties pie garajiem zāles stiebriem. Brīžiem nekas cits kā nolēkt no mazāk vai lielāka augstuma nesanāk, jo savādāk pārvietoties nav iespējams. Pirmajā aplī tiek izmēģināta taciņa labajā pusē, kura izskatās tīri brienama. Tā arī izrādās un veiksmīgi tieku lejā. Otrajā aplī tika izmēģināta taciņa pa kreisi – dubļi, dubļi, pāris vietās slīdēšana lejā un arī veiksmīga tikšana lejā. Skriešus izskrienam cauri Kordes trasei, kura parūpējusies par dubļu un ūdens masu. Līdz ar šo brīdi vēl puslīdz tīrās un sausās botas iegūst tik skaisto pelēko nokrāsu.

Tā kā visu laiku nevar mūs dzenāt pa kalniem augšā un lejā, tad šeit skatienam paveras skrienama taciņa gar Gaujas malu ar dabiskajiem nelielajiem uzkalniņiem. Tas viss piederas pie lietas. Drīz arī taciņa maina virzienu un mēs visi izskrienam uz asfaltētā ceļa pirms pašas starta vietas. Otrreiz starta kalnā nebūs jāskrien. Tāpēc atliek skriet tikai uz priekšu līdz pat Gaujas tiltam. Jau atkal lejā pa taciņu gar Gauju, zem tilta un otrā pusē augšā virzienā uz Siguldas pilsdrupām.

Ilgi nenākas gaidīt un nu jau kārtējās trepītes ir klāt. Trepītes, trepītes, dubļaina līkumaina taciņa, trepītes, trepītes un skatam paveras Siguldas pilsdrupas, estrāde. Atpūtnieki vēro gan dabu, gan mūs – zelta rudens baudītājus, kur vajag palaiž, jo visur ir izliktas informatīvas lapiņas ar lūgumu palaist zelta rudens baudītājus pa priekšu. Izskrienam ārā no Siguldas pilsdupām un uzreiz pa kreisi apkārt pilij. Maza taciņa, malā stāva nogāze ar aizaugušiem kokiem un krūmiem. Interesanti. Līkumotā taciņa nebeidzās, strauji mana virzienu un slīpumu uz leju. Pāris nogāzušies koki, sabirušas lapas, neliels nošļūciens, dubļi, mazas eglītes, pagrieziens pa labi un ceļš ved kalnā augšup virzienā uz Gaujas tiltu.

Gaujas tilts tiek šķērsots, personīgais fotogrāfs arī tur pat grozās un cenšas iemūžināt mirkli uz tilta. Pulkstenis rāda, ka jau pievarēti 5km, pavadītais laiks jau 50minūtes. Prātā virmo domas, kur tad ir tas izslavētais ēšanas punkts. Sāk gribēties pēc kāda malka ūdens. Ar līdzpaņemtajām glikozes ripiņām sāk palikt pa maz. Pēc neliela rokas mājiena un sauciena pēc ūdens, Liene no somas izņem un skrienot blakus iedod savu ūdens pudeli. Blakus skrienošais onka uz šo visu nosaka, ka pie Gūtmaņa alas varēs padzerties. Man tas ir par tālu. Es gribu tagad un uzreiz. Vienojos ar Lieni, ka pudeli nolikšu lejā, jo padzerties uz tilta nepaspēšu, bet uz kārtējām trepītēm gan. Pudele tiek atstāta kopā ar cimdiem, nav ko lieku smagumu nēsāt līdzi. Tālāk ceļš Gaujai pa otru pusi, vietām parādās pāris atpūtnieki un personiskais fotogrāfs, kuram tiek dotas precīzas norādes, kur tika atstāta pudele. Garām pašaujas kāds ātrāks zelta rudens bautītājs, kāds tiek arī padzīts. Pa ceļam tiek vērota apkārtne. Skaisti jau skaisti. Stāvlaukums un ilgi gaidītais ēšanas punkts.

Cik labi pēc pievarētajiem 8km garšo silta tēja ar marmelādi, debešķīgi. Un ne jau tikai viena tēja bet divas. Vēl sporta dzēriens vēl viena vafele, marmelāde. Un ir labi :) Šeit tika pavadītas vairākas minūtes, tāpat ar citiem dabas baudītājiem šajā punktā tika salīdzinātas distances un laiki, ka arī secināts, ka, lai nu ko bet 5km skriet stundu tas ir jāmāk.

Tālākais ceļš ved gar Gūtmaņa alu. Pirmajā aplī cilvēki praktiski nav manāmi, vēl nav arī onka, kas spēlē stabuli. Tas netraucē skriet. Kā jau visi arī es Gūtmaņa alas strautiņam pārlecu pāri un dodos iekarot kārtējās trepītes. Otrajā reizē tēja ar marmelādi garšo vēl labāk un ļaudis arī palikuši vairāk. Tāpat strautiņam tiek pārlekts, tikai šoreiz tuvojoties zelta rudens baudītājiem pie trepītēm, tiesneši palūdz palaist viņus pa priekšu un tad doties tālāk arī pašiem augšā pa trepītēm.

Trepītes, trepītes, taciņa, taciņa, trepītes, trepītes tā līdz pat Krimuldas pusē esošā Rata kalna virsotnei vismaz skatu punktam noteikti. Tālākais pa taciņu lejā. Vietām paveras skats uz Siguldas pilsdrupām, vietām Gaujas līkloči, kā arī neiztrūkstoši krāsainais rudens kokos un krūmos un stāva krauja uz leju. Taciņa lejup ar nelieliem līkumiem, dažāda slīpuma pakalniņiem. Te ilgi gaidītais dubļu/mālu posms, te vēl viens šļūcamais gabals. Mazas eglītes, pie kurām var pieturēties, lai neaizšļūktu pavisam uz dibena. Tālāk seko pārkritis koks pāri trases daļai. Viens lēciens un tu jau esi otrā pusē. Kad tas viss veiksmīgi pievarēts skatam paveras viens no tiltiņiem un jau tik ļoti iemīļotās trepītes augšup un personīgais fotogrāfs. Tiek iemūžināts mirklis un var doties tālāk.

Trepītes, trepītes un atkal tepītes. Tās ved uz Krimuldas pilsdrupām. Kāpjot augšā tiek apsteigti pāris lēnāki zelta rudens baudītāji. Viens otru uzmundrināti, katrs turpina savā tempā tikt līdz augšai, lai drīz pēc tam dotos lejā. Paskrienam garām Krimuldas pilsdrupām, pagriežamies pa kreisi un aidā lejā pa serpentīnu. Skrejošos zelta rudens baudītājus palaiž pa to pusi, pa kuru nu katrs lido lejā. Visi taču esams atbraukuši atpūsties :) Serpentīns uz leju pievarēts, vēl vienas mazas trepītes – pēc tām iepriekšējām tāds nieks vien ir. Tālākais iet atpakaļ uz Gaujas tiltu un Siguldu.

Uz Gaujas tilta rosība notiek visos virzienos. Pretī pa tilta otru pusi zelta rudens baudītāji dodas Gūtmaņa alas virzienā, šajā tilta pusē savukārt Siguldas virzienā. Pārskrienot pāri tiltam un ieraugot, ka tālākais ceļš uz Siguldu ir jāmēro pa trepītēm sejā parādās smaids – jau atkal. Raitākam kapāšanas solim tiek izmantotas margas, pie kurām pieturēties. Uzkāpjot augšā paveras skats uz starta/finiša zonu. Panorāmas rats aizvien griežas un iepriecina atpūtniekus. No trepītēm līdz starta/finiša zonai ir nedaudz jāpaskrien, jo ceļš pats prasa skrējienu. Pretī nāk gan finišējušie zelta rudens baudītāji, gan atpūtnieki. Visi smaidīgi un apmierināti.

Starta/finiša zona. Pāris tējas, marmelāde, vafele, apelsīna daiviņa un otrais aplis var sākies. Šoreiz bez drūzmas un daudziem citiem zelta rudens baudītājiem dodos pretī tiem pašiem kalniem, taciņām un trepītēm, kur pabiju jau pirmajā aplī.

Pārskrējusi pāri Gaujas tiltam pa augšu un pa trepītēm tikusi lejā, kur pirmajā aplī tika atstāta ūdens pudele atcerējos, ka skrienot kārtējo (otro) apli tu izbaudi to ko neizbaudīji iepriekšējā (pirmajā) aplī. Tā tas arī ir. Tāpat šajā posmā sarunāju ar sevi, ka līdz Gūtmaņa alas ēšanas punktam es aizskriešu kaut ļoti lēni, bet aizskriešu iet neiešu, jo tad jau būs tēja ar marmelādi un varēšu pastāvēt. Sarunāt visu ar sevi izdevās, kā arī sanāca apsteigt vēl kādu zelta rudens baudītāju. Drīz klāt arī pēdējās trepītes Siguldā un finiša pēdējie metri. Skrējiens ir pabeigts ar maratona cienīgu rezultātu 22km distancē.

Finišs. Silta tēja. Griķu putra. Sausas un siltas drēbes. Sarunas, iespaidi, rezultāti. Vilciens.

Nākamgad jāskrien atkal. Tas ir tā vērts pamocīties Siguldas maratona distancē.

© laumiic

…