Nu ko, arī šā gada Valmieras maratons ir aiz muguras un jāteic – aizvadīts godam! Tā kā līdz šim visi mani skriešanas treniņi bija vērsti uz vienu mērķi – noskriet Valmierā pusmaratonu -, tad tagad vairs īsti nav skaidrs, kā trenēties tālāk, kad šis mērķis ir sasniegts.
Ja runājam precīzāk, jāatzīst, ka īstenībā mērķis bija konkrētāks – noskriet savu pirmo maratonu, iekļaujoties divās stundās. Treniņu proces pēdējā posmā (pāris nedēļas pirms sacensībām) viss liecināja par to, ka mērķis patiešām ir reāls un tam vajadzētu būt īstenojamam pat kalnainajā Valmierā (labi, labi, Siguldā skrējušie man par Valmieras `kalniem` droši var nepiekrist). Pēdējas dažās dienās pirms pusmaratona gan atkal sanāca pāris ne tik veiksmīgi treniņi, kas sēja bažas par manu fizisko sagatavotību, tomēr uz Valmieru devos kopumā pozitīvu cerību pilns. Šīs ir arī manas pirmās nopietnās sacensības VSK Noskrien skrējēju kluba sastāvā, kuram pievienojos pavisam nesen (vēl šo klubu norādīju arī, reģistrējoties Viļnas minimaratonam un Zelta kedas skrējienam Mežaparkā). Bija gaidāms, ka Valmierā skries ievērojams pulciņš kluba biedru, lai gan es nevienu no viņiem personīgi nepazīstu ;)
Diena sākās kā ierasts šādas skrienamajās dienās – ar vēsu laiku un lietu, kas, tuvojoties starta brīdim, mitējas un pazaudē sevis atstātās pēdas arī uz asfalta un citur dabā. Brokastoju nepilnas trīs stundas pirms starta šāviena – pāris sviestmaizes ar kaut ko un nedaudz iebiezinātā piena (dzīvi ogļhidrāti, kā sieva mēdz teikt), nekas pārmērīgs, lai tas vairs nebūtu jūtams starta brīdī.
Pasākums sākas ar satelītskrējienu plkst. 11:00, kurā piedalās arī sieva – viņai pirmās sacensības, kas atzīstams par diezgan normāls sasniegumu, ņemot vērā, ka tikai pirms nepilnas nedēļas veikusi savā apzinātajā mūžā (pēc skolas laika) pirmo skrējienu.. Sagaidu viņu finišējam, lai pēc pavisam neilga laika jau stātos pats uz savas starta līnijas un 11:50 dotos savā pirmajā pusmaratona skrējienā.
Iesākums viegls, skrienu savā ritmā, necenšos nevienam skriet līdzi, tomēr vairākus tāpat sanāk apdzīt. Jau pirmajos metros pazaudēju Sandi, ar kuru kopā esmu startējis – laikam viņš skrien pats savā ritmā kaut kur nopakaļus. Ātrums turās visai labs – nedaudz pat zem 5 min/km. Pie sevis prātoju, ka varbūt nevajag censties noturēt katru kilometru piecās minūtēs, jo skaidri zinu, ka uz šādu vidējo ātrumu pilnā distancē vēl pretendēt nevaru. Tomēr no otras puses – jāizmanto iespēja skriet ātrāk, kamēr vēl skrienas labi, tāpēc ātrumu mākslīgi samazināt nenenšos. Pirmais aplis – 4.37 km – paiet bez lielām problēmām, neskatoties pat uz abiem stāvajiem pakalniņiem, kurus veicot gan samazinu tempu, lai pēc tam nebūtu problēmas. Aizskrienot 2. aplī (pirmajā no lielajiem – 8.3 kilometrīgajiem), mani trases malā sagaida karsējmeitenes, kas paskrien līdzi pārdesmit metrus, izkliedzot dažādus saukļus :) Uzreiz spēks kaulos (un arī muskuļos) pavairojas un ātrums uz brīdi pieaug. Otrais aplis jau ieved mani dziļāk mežā un izrādās, ka jāskrien līdz pašam Vanšu tiltam, kur bērnībā tik daudz reižu staigāts, bet pēc tam pa to pašu ceļu caur mežu atkal atpakaļ. Smukas vietas, skriešana ideāla, ko vairāk var vēlēties! Kaut kad (neatceros vairs, kurā tieši brīdī) garām aiznēsājas vadošais maratonists – ātrums jau nu ārprātīgs.. Nu jau esmu pieveicis kalnu augšup no Valmieras pludmales, padzēries ūdeni un savā Garmin Forerunner 305 konstatēju, ka noskrieta tieši puse distances. Brīnos, vai tiešām esmu to viens pats pamanījis, ka neviens cits priekā par to nesauc.. Nu, laikam jau! Uz brīdi iestājas sajūta, ka it kā esmu piekusis un jāskrien vēl tikpat daudz, cik jau noskriets, bet tā drīz vien pāriet, finišējot otro apli.
Otrā apļa beigās skrienot gar tualetēm..
Arī trešais un pēdējais aplis iesākas itin viegli – kā nekā apļa sākumā ir gan kalns lejup, gan arī dzirdināšanas punkts, kurā sanāk izlaist no rokām vienu ūdens glāzi un ņemt vietā citu. Taču kādreiz jau tam vieglumam arī ir jābeidzas un šoreiz tas notiek apmēram pēc 16. kilometra – skrienot atpakaļ caur mežu no Vanšu tilta. Šajā vietā ir tāds garš (vairāk kā kilometrs) skrējiens nedaudz augšup un, liekas, tas ir pie vainas nogurumam. Šeit pretī skrien tie, kas vēl tikai dodas Vanšu tilta virzienā, un uz brīdi atgūstu spēkus, tikai pēc laba laiciņa pamanot pretī skrienošo Sandi. Aprēķinu, ka šajā brīdī esmu viņam priekšā gandrīz 10 minūtes, un pārsvars šajā savstarpējajā konkurencē, protams, dod papildus enerģijas lādiņu ;)
Nākamais un pēdējais lūziens sāk nākt virsū pēc 19 kilometru noskriešanas – it kā ir tāda apziņa, ka vēl tikai divi kilometri atlikuši, nieks vien, taču no otras puses mācās virsū domas par to, ka nekad mūžā vēl tik daudz neesmu noskrējis kā šajā brīdī. Paliek ievērojami grūtāk, arī temps nedaudz mazinās, taču pirmo sacensību daļu esmu noskrējis visnotaļ pārliecinoši, tikai nedaudz atpaliekot no mistiskā ritma – 5 minūtes uz kilometru. Rēķinu, ka varu atļauties pat vilkties tempā sešas minūtes kilometrā atlikušajos pāris kilometros, lai vienalga izpildītu savu mērķi un noskrietu ātrāk par divām stundām. Tomēr speciāli vilkties arī netaisos un saņemos, lai finišētu zem stundas un 50 minūtēm. Pēdējais kalns Baumaņa ielā un pēdējie daži simti metru līdz finišam.. Rezultāts – 1:48:49.
Pēc finiša nav vietas, lai, skrienot lēnāk, atsildītos – nākas uzreiz apstāties, līdz ar ko uz brīdi kājas zaudē savu jūtību un gandrīz mani nogāž zemē :) Tomēr, iemalkojot, pāris ūdens glāzes un veicot dažus staipīšanās vingrinājumus, esmu jau atguvies un viss it kā ir normāli – ne kas sāp, ne noberzts, ne nospiests. Kopumā biju gaidījis, ka varētu būt daudz grūtāk, laikam jau pamatā tādēļ, ka nezināju, ar ko rēķināties kalnu sakarā. Pēc laiciņa sagaidu arī savu biedru un visi četri (kopā arī ar abām karsējmeitenēm, kas veikušas satelītskrējienu) dodamies pēc pelnītās auzu pārslu putras ar ievārījumu – ideāls paēdiens uzreiz pēc finiša, kad neko daudz vēl ieēst nevar.
Tā nu tagad jākaļ jauni plāni nākotnei – iepriekš plānotais 2010. gada Rīgas pusmaratona plāns noskriet 1:50 vairs nav aktuāls, jo īstenots jau Valmierā. Tātad Rīgā vajadzētu katru kilometru noskriet ne vairāk kā piecās minūtēs jeb pusmaratonu stundā un 45 minūtēs. Bet tas vēl ir tik tālu, ka varbūt jāliek plāns uzreiz 1:40. Nu, redzēs! Katrā ziņā iespaidi par savu pirmo pusmaratonu ir visnotaļ pozitīvi, tagad gribas skriet vēl, tik sacensību nav (Siguldas un Ozolnieku pusmaratonu laikā nebūšu Latvijā). Bet Valmierā pagaidām sanākušas tādas progresējošas distances – satelītskrējiens 2008. gadā, pusmaratons 2009. gadā.. Kas 2010. gadā? Jautājums paliek atklāts..
(Autors – OreMan)
km 
-
kas ir raksta autors?:) Jauki, ka vēl kāds raksta par saviem piedzīvojumiem skriešanas trasē un ap to! :) Varbūt var ielikt arī kādu bildi ar mazu atšifrējumu? :) Veiksmi turpmākajos startos! Tiešām labs rezultāts!
Palaboju.. Man laikam likās, ka autors būs automātiski kaut kā redzams :)
Raksts tiešām jauks, es arī piedalījos, tikai satelītskrējienā, emocijas pozitīvas, kā visiem, kas startēja pirmo reizi ! Tikai turpini, tas ir tā vērts !
tā vieta kur skrējām līdz gājēju tiltam bija fantastiska. deva ļoti daudz enerģijas. bija prieks arī redzēt kluba biedrus. ik pa brītiņam sveicinoties :)
Apsveicu ar pirmo Nopietno skrējienu. Es varētu būt Tev (protams arī otrādi) labs treniņ un sacensību partneris – mans labākais laiks Tallinā pirms pāris nedēļām – 1:45:39 (5.01 min/km).
Tuvākajos mačos mēģinam tikt zem maģiskām 5 minūtēm. Tas tāds virtuāls izaicinājums
Es Tevi trasē tā arī nesazīmēju, tāpēc nesanāca pasveicināt. Nekas, nav jau pēdējās sacensības. Jebkurā gadijumā mēs turpat netālu viens no otra esam bijuši.
Aivars703, nu jā, vajadzētu palīst zem tām 5 min/km. Domāju, ka Rīgā to noteikti vajadzēs izdarīt. Vai ir kādi agrāki pasākumi Latvijā (pēc Siguldas un Ozolniekiem)?
Krishjohn, sazīmēt es ar nesazīmēju, bet gan jau nejauši redzēju, pats to nemaz neapzinoties ;)
Pieliku raksta autoru automātiski.
Par ziemu nezinu, bet šogad martā Mežaparkā bija Pusmaratons(nu baigi smags – peļķes, ledus, sniegs, dubļi).varbūt arī nakošgad būs. Ir vēl daži mači oktobrā sākumā, Mežaparkā, – 10.oktobris – 15km, 17. – 10km. Es mēģināšu sasniegt savus mazos mēŗķus (15kilometri 4:45 uz km, 10kilometri – 4:35)
Vai kaut kur netā var redzēt kaut ko par tiem Mežaparka skrējieniem? Vai tiem iepriekš jāpiesakas?
tas ir skriesim.lv maajaslapaa pie kalendaara,tur ieprieksh nav japiesakaas,vienk.aizbrauc sacensiibu dienaa un piesakies daliibas maksa kkur 2Ls
Oki, tad vēl pēdējais muļķīgais jautājums no manas puses – kā lai zin, cikos tur jāierodas un cikos ir starts tām 15 un 10 km distancēm attiecīgi 10. un 17. oktobrī?
Starts parasti ir 11.00. OreMan, palasi vecos foruma ierakstus, tajos par Mežaparka skrējieniem ir diezgan daudz sarakstīts.
šeit atradu diezgan oficiālu informāciju. Vēlams ierasties kādu stundu vai vismaz 30 minūtes pirms starta – tas ir vēlams ap 10.00. Reģistrēšanās un nummura saņemšana nav diez cik raita. Reģistrēšanās vieta ir Mežaparka mājā aiz estrādes (ja skrēji zelta kedu – 200 metri uz priekšu pa trasi). Jāatceras, ka starts 15 kilometriem ir skriešanas apļa tālākajā galā – jāierēķina savas 10 min no pulcēšanās vietas līdz starta vietai. (pagājušoreiz dabūju uzskriet vēl pirms starta lai pagūtu)
Katrā gadījumā, ir vērts kādu stundu iepriekš ierasties reģistrācijas vietā, un pamazītēm ar visiem kopīgi doties uz starta līniju
OK, paldies, mēģinās atrast.
visu cieņu, es tikko nosrēju savu pirmo pusmaratonu 2;30 :) Man gan nebija mērķis iekļauties kautkādā konkrētā laikā. Nogurums praktiski nebija – kā treniņā, toties ceļi sāpēja nežēlīgi un sākot jau no 12.-13. km
Andreits, noskrēji pirmo pusmaratonu tāpat vien treniņos vai kādās sacensībās?
noskrēju pirms 4 dienām Briseles maratona ietvaros. Tā īsti ar kardiotreniņu nekad nebiju aizrāvies, apmēram mēnesi iepriekš sāku gatavoties, skrienot 2 x nedēļā. Labākajiem laiks bija 1:08 :O
Apsveicu Andreits ar pirmo pieveikto pusmaratonu! Ar 2 treniņiem nedēļā ir par īsu, lai sagatavotos kvalitatīvi šādām sacensībām. Manā izpratnē, nepieciešami vismaz 3 skrējieni nedēļā, ja neko vairāk bez skriešanas kāju pārvietošanas jomā nedari. Ir mums daži, kas skrien maz, bet daudz brauc ar riteni – tas var kompensēt skriešanu.
nerunājot par to, cik vispār esi agrāk skrējis un mēneša laikā sagatavoties pusmaratonam ir visai drosmīgs solis :))
Ziemā vispār ir labi, ja kaut reizi vai divas nedēļā paskrien :D
Kaspar, es visu ziemu skrēju un diezgan daudz. Uzsvaru liku kilometriem, nemaz nesatraucoties par distancē pavadīto laiku. Tas maksimāli atspēlējās sezonas laikā. Problēmas ar ceļu un savādākām muskuļu sāpēm neesmu izjutis. Uz ātrumu mazliet paskrēju iekš Grīziņkalna batālijām un tas arī viss. Kilometrāža vispār ir gargabalnieka maize.
liepājas un rīgas ziemas īsti nevar salīdzināt. atrodas dažādās klimatiskajās zonās :D
paldies par man adresētiem komentiem :) Nē nu tā nav, ka 30 gadus sēdēju pie teļuka un pēkšņi sāku skriet. 1 x nedēļā pa svētdienām kilometrus 5 jau noskrēju. Vasarā kautkā uznāca aktivitātes periods – noraucu kalnu divriteņu sacensībās Cēsīs, tad triatlons Ventspilī, nu un pēc triatlona radās doma pamēģināt pusmaratonu, tad arī intensīvāk sāku gatavoties, t.sk. nopirku skriešanas kurpes, visu laiku desoju ar basketbolenēm :D Viss ir forši, tikai nepatīk tās sāpes ceļos, varbūt pie tām pierod?
kad parādās tās sāpes ceļos? Pie kaut kādiem noteiktiem kilometriem vai pēc kāda noteikta noskrietā laika? Pa kādiem ceļu segumiem skrieni? Kāds ir apavu konkrētais modelis ar ko skrieni?
pēc 10-11 km sāk just, skrienu ar nike dart VI, it kā nedārgs modelis, bet esot diezgan labs. Protams, pusmaratons bija tikai pa asfaltu, tāpēc varbūt bija smagāk
Man liekas,ka Tev celji saap,jo tieshaam par maz km esi noskreejis un paaraak lielu aatrumu izveelies sacensiibaas…pastaipies pirms un peec skreejieniem :)
ar tiem treniņiem ir tā, ka nedrīkst visu laiku skriet tikai pa vienu virsmu vien un jau kuro reizi saku, arī asfalts ir jāmēro treniņu laikā, jo lielākā daļa (pus)maratonu notiek pa asfaltu, kas jāņem vērā. Pats, vismaz mēnesi pirms šādiem lieliem skrējieniem, lienu ārā uz asfaltu, ja to neesmu darījis agrāk, bet visā visumā visu laiku treniņos bieži miksēju virsmas – meža takas, smiltis, asfalts, grants ceļi … vienīgais “pietrūkst” skrējienu pa vulkānu lavu – jābrauc uz Itāliju :))
Kā jau Arch teica, pietrūkst treniņu kilometru un tā tieši arī būs tā lielā problēma, kāpēc ir sāpes. Visu apgūst lēnām un pamazām, it īpaši ir liels pārtraukums.
Kā ar svaru?
mans augums 1,87 svars pašlaik 83 (esmu bez tauciņiem), negribētos neko vairs nomest, tā jau esmu uz kritiskās robežas, lai netiktu uzskatīts par skalinieku :)
In the span of just 16 minutes, three men collapsed and died while running the 32nd Detroit Free Press/Flagstar Marathon — the first deaths in the event since 1994.
The first to collapse was Daniel Langdon, 36, of Laingsburg, at 9:02 a.m., said Rich Harshbarger, vice president of consumer marketing for the Detroit Media Partnership, which handles business operations for the Free Press and Detroit News. Langdon was on Michigan Avenue between the 11- and 12-mile markers.
Rick Brown, 65, of Marietta, Ohio, collapsed at 9:17 a.m. near where Langdon went down, Harshbarger said. And Jon Fenlon, 26, of Waterford collapsed at about 9:18 a.m., just after finishing the half-marathon in 1:53:37, he said.
Andreits, nu tad tikai jātrenējas un jāliek savi kilometri kopējā kluba katlā, ja ir vēlme pievienoties mums :) ….
[…] Valmieras pusmaratons – mans pirmais pusmaratons […]
[…] pirms diviem gadiem šajā laikā šai pat VSK Noskrien vietnē publicēju rakstu ar līdzīgu nosaukumu, kā šim rakstam, vienīgi abiem vārdiem `maratons` priekšā bija trīs […]