Trimestru piezīmes 5. Otrā trimestra sākums

Otrā trimestra sākums

Pirmā trimestra beigās-otrā trimesta sākumā atsāku iet uz skrējēju jogu. Enerģijas līmenis pamazām sāka atjaunoties, mazāk izjutu nogurumu un hormonu izraisītās noskaņojuma maiņas. Ķermenī sāk just visāda veida izmaiņas, lielākoties pa vēdera lejasdaļu, kā arī asinsspiedienā – atsevišķas pozas man vairs nav pieejamas, īpaši inversās – stāvēšana uz galvas vai pleciem, L poza, arī gulēšana uz vēdera un kobra rada zināmu diskomfortu. Par vēdera pozām, inversijām un arī dziļajiem pagriezieniem jogā literatūra nobrīdina – ka labāk izvairīties, ja vien neesi nodarbojies ar jogu gadiem un nejūties eksperts. Arī skrienot vēdera muskuļos kaut kas tiek vilkts, dažreiz pēc skriešanas ir diskomforts, dažreiz arī skrienot. Ārste vien nogrozīja galvu un neko īsti pateikt nevarēja – pieredzes viņai neesot, bet kamēr diskomforts nepārvēršoties sāpēs un kamēr man pašai šķiet, ka viss ir kārtībā, es varot turpināt skriet. Mani 30km nedēļā viņai, protams, liekas kosmisks apjoms, bet arī man viņš tāds likās, kad sāku skriet, tāpēc tas vien man nešķiet rādītājs.

Par vēdera preses muskuļiem

Dažādā literatūrā iesaka, sākot no otrā trimestra, pārstāt visa veida preses vingrojumus, tā vieta mācoties atslābināt preses muskuļus pilnībā. Ir gan arī lasīti raksti par profesionālajām sportistēm, kas turpināja spēka vingrojumus, ieskaitot presītes, arī grūtniecībā, tomēr sportistes ir sportistes, es sevi pie tādām nepieskaitu. Rakstot šo, man pēkšņi ienāca prātā, ka nekur neesmu redzējusi skaidrojumu, kāpēc prese tik ļoti jāsargā. Jāsaka, ka izpētot dažādos rakstus, tā līdz galam arī nekļuva skaidrs. Dažādos avotos ir dažādi padomi, dažos pat rakstīts, ka atsevišķi vingrinājumi ir ne vien atļauti, bet arī ieteicami. Tomēr daudzajos avotos ir brīdinājumi par vēdera muskuļi nobīdi jeb diastasis recti, kas ir bieža parādība grūtniecības laikā un kuru pastiprina klasiskie vēdera preses vingrojumi. Laba rakstu sērija par tās prevenciju ir atrodama šeit.

Sakarā ar vēdera presīti mani gaidīja vairāki pārsteigumi. Pirmais – izrādās, lielāko dienas daļu es pavadu ar viegli ievilktiem preses muskuļiem. Iespējams, tas ir tāds blakusefekts no skriešanas, pateicoties kurai garajos skrējienos es iemācījos izmantot preses muskuļus arī ikdienā, stabilizējot ķermeni un palīdzot mugurai.  Atslābināt tos nācās mācīties no jauna. Otrais, kas laikam ir iemesls pirmajam – ļoti daudzas darbības (pat ikdienišķas) iedarbina preses muskuļus. Man pat pārcelt kāju no pedāļa uz pedāli mašīnā nācās pārmācīties, nemaz nerunājot par piecelšanos sēdus no rītiem gultā (nācās mācīties darīt to caur sānu, bet pat esot nu jau trešajā trimestrī man ik pa brīdim tas aizmirstas).

Par preses muskuļiem, kā arī par muguras muskuļiem ir svarīgi pieminēt vienu lietu. Plānojot grūtniecību, ir vērts tos apzināti stiprināt, tas palīdzot gan grūtniecībā, gan arī dzemdībās. Ārstējot traumu pēc Viļņas es kādu laiku vingroju gan manēžā pie trenera, gan mājās. Arī skrējēju jogā mūs ik pa brīdim moka ar t.s. korsetes muskuļu stiprinošiem vingrojumiem. Ļoti ceru, ka tas man palīdzēs šajos atlikušajos mēnešos.

Par Renča skaitli

Renča skaitlis, kas šogad bija cerēts kādi 25, protams, tāds līdz galam nesanāca. Uz novembra beigām (kas sakrīt ar pirmā trimestra beigām) man bija iekrāts RS=21 un pietrūka vēl 2 skrējieni līdz 22. Ļoti jau nu gribējās to RS pacelt, salīdzinot ar iepriekšējo gadu; sapratu arī, ka ļoti garumā vilkt tos 2 skrējienus nevaru – organisma izmaiņas paņem savu, kā arī atjaunošanās starp skrējieniem grūtniecībā ir ilgāka. Tāpēc pirmo no atlikušajiem skrējieniem nolēmu aizvadīt vēl novembrī. Tas sanāca tuvu kārtējai dzimšanas dienai, un tā kā gadu skaitu tāpat neizskrietu, nolēmu, ka RS vākšana – neslikta alternatīva. Diena sākumā bija vienkārši apmākusies, bet pēc 8 kilometriem sejā sāka sisties sniegs ar vēju, un tad tie īstie prieki sākās. Kājas mereļļos kā viemēr slapjas, apkārt aukstas šalkas, bet sejā – dulls smaids. Jo es atkal atcerējos, kāpēc es skrienu tos garos, kāpēc sniegs/lietus/cita veida “jaukie” apstākļi, kad “labs saimnieks nedzen suni ārā”, ir pluss, ne mīnuss skrējieniem – es tieši tad jūtos dzīva! Dzīvāka kā jebkad citreiz! Tomēr daudzie traumas ārstēšanas mēneši + grūtniecība garos skrējienus padara nedaudz izaicinošākus – tajā skrējienā sapratu, ka komforta zona beidzas jau pie 18km, pēc tam nācās nedaudz ar sevi pacīnīties. Un jā, skrienot garos (un ne tik garos) skrējienus, gaidot bērnu, ir vairāk jāpiedomā pie plānošanas – jo zaļās pauzes būs biežāk kā parasti. Literatūra par to brīdina, tāpēc es biju gatava.

Pēdējo Renča skaitļa skrējienu gan atliku gandrīz līdz pašam gada beigām – nebija iedvesmas. Kad sapratu, ka pati varētu arī neizvilkties un tad ilgi nožēlošu, palaidu sociālajos tīklos palīgā saucienu. Māris T ir labs cilvēks, atsaucās tajā pašā vakarā un jau no rīta (otrajos Ziemassvētkos) mums ir sarunāts randiņš. Nevienu no mums tā īsti nesamulsināja, ka es skriešu no Dreiliņiem, viņš no Pārdaugavas, un nez cik to kilometru kopā vispār sanāks paskriet. Protams, ka pat skrienot pa vienu ielu, var nesatikties. Sapratu, ka kaut kas nav kārtībā, kad izskrēju visu Brīvības ielu, uz kuras bija runāts tikties (pēc kopīgiem aprēķiniem ap Matīsa ielu). Esot pie Katedrāles, piezvanīju. Ha-ha, Māris esot pārskrējis Gaisa tiltam. Te nu bija plānošana. Bet vai tad mēs nevaram aizskriet līdz jaunai randiņvietai? Kompānijā skriet ir daudz foršāk, arī forši papļāpāt skrienot. Jāsaka, ka Māra temps man brīžiem likās par šerpu, bet tā kā mans stāvoklis vēl nebija publiski izziņots, atrunājos ar nogurumu un garo gabalu neskriešanu pēdējā laikā. Šim skrējienam tāpat kā iepriekšējam pēdējie kilometri bija diezgan smagi, bet plāns tika izpildīts. Hip-hip-urrā! Tajā dienā man kļuva arī skaidrs, ka šis nu ir pēdējais garais skrējiens uz kādu ilgāku laiku. Jeb nekas cits neatliek kā garā skrējiena definīcijas maiņa un 2014.gadam mērķis ir RS=12!

Nākamajā reizē – par svara pieaugumu, gurnu muskuļiem un kā magnēts ir kļuvis par jauno ģimenes sportu.