14.02.2014.- 43 mēneši kopš sāku apzināti, nepiespiesti un savas gribas vadīta skriet.
Pavisam neapaļš cipars, savukārt noskrieti apaļi 10 000 reģistrētie km.
No vienas puses – kas tur tāds īpašs?! – citiem ir vēl vairāk, citi skrien ātrāk utt.
Bet no otras puses – tas ir mans sasniegums, tie ir mani km, ko man neviens nevar atņemt un man nav nozīmes, cik to ir daudz salīdzinājumā ar citiem, nav nozīmes, cik tie ir ātri vai lēni salīdzinājumā ar citu skrējēju noskrietajiem, man ir svarīgi tas, ko man tie ir devuši!
Nu un ko tad Tev tie devuši – kāds jautātu?
Katrs skrējiens man dod labsajūtu, mieru, iespēju padomāt vai gluži pretēji – nedomāt.
Pateicoties VSK Noskrien, es esmu iepazinusi daudzus superīgus cilvēkus – un viņi ir visnenovērtējamākā vērtība!
Skrienot savus trūkstošos padsmit km līdz 10 000.km kāds mazs puika uz ielas aizšķērsoja man ceļu un jautāja – “ko Tu dari?”
“Es skrienu” – uzsaucu puikam un aizdevos tālāk.
Un tad es aizdomājos – “Ko es daru?”.
Patiesībā es nevis skrienu, bet sarunājos ar sevi!
Atcerējos 14.07.2010., kad vēlā vakarā izgāju sakārtot savas domas – jutos nemierīga, nomākta, ar pilnu galvu ne visai pozitīvu emociju. Izrādījās, ka noskrēju tikai pāris km, lai gan šķita, ka skrienu mūžību un esmu noskrējusi DAUDZ, bet tie pāris km mani nomierināja, mazliet sakārtoja haosu galvā un, ja pat nepadarīja laimīgu, tad vismaz radīja sajūtu, ka varu būt laimīga.
Kopš tās dienas es bieži izeju laukā, tieši šī iemesla dēļ, lai mierīgi parunātu ar sevi, sakārtotu kādu haosu galvā un, lai pārnāktu mājās kā cilvēks – laimīgāks cilvēks par to, kas izgāja laukā pa durvīm.
Bet dienās, kad nav haosa, nemiera vai kādas globālas problēmas ko atrisināt – es izeju laukā, lai parunātu ar sevi par labām lietām savā dzīvē. Mums bieži neatliek laika novērtēt to, kas mums ir, padomāt par jaukiem mirkļiem, ko piedzīvojām vakar, aizvakar, padomāt par jaukajiem cilvēkiem, kas mums ir blakus. Bet, kad Tu skrien, Tev tak ir tik daudz laika, lai par to padomātu. Bieži esmu pieķērusi sevi pie tā, ka skrienot, neapzināti smaidu, reizēm pat smejos un pie liela pozitīvu emociju daudzuma sāku pat dziedāt vai dejot. Nu un, ka kādam no malas tas liksies dīvaini, nepieņemami, bet es tai mirklī esmu laimīga un, ja kaut viens pretimnācējs pasmaidīs par manu uzvedību, tā būs dubulta laime!
Un tad vēl ir dienas, kad ir sacensības un koptreniņi. Kādēļ skriet sacensībās, ja maratonu nevar noskriet 3 stundās? Tādēļ, ka sacensībās (koptreniņos) Tu satiec daudz superīgu cilvēku un jo ilgāk skrien, jo Tev ir ilgāk laika iepazīties, parunāties. Skrienot kopā, Tu vari kādu uzmundrināt, vai arī izmantot kāda cita uzmundrinājumu un šī abpusējā laipnība rada papildus laimes sajūtu. Galu galā, es tak jau teicu, ka es nevis skrienu, bet sarunājos un reizēm tak monologs jānomaina uz saturīgu dialogu vai pat labu domu apmaiņu bariņā. Un iedomājieties cik labi, ka šīs saturīgas sarunas notiek skrējiena laikā, nevis pie bagātīgi klāta pusdienu galda – kalorijas tiek dedzinātas nevis uzņemtas un mums meitenēm tak tas ir tik ļoti svarīgi.
Saruna. Vai zināt, kur vēl manā dzīvē ir saruna bez kuras visticamāk es būtu citādāks cilvēks? Tā ir deja – Bačata, salsa, kizomba, latviešu pļumpapā utt. Deja priekš manis ir saruna – saruna ar cilvēku ar kuru dejoju!
Ja es dejoju viena aiz mājas stūra vai istabā pie spoguļa, tad tas ir monologs pašai ar sevi (un cik dažāds tas var būt), bet ja ar kādu citu…
Vai esat pamanījuši cik dažādas mums mēdz būt sarunas – mēdz būt niknas, nepatīkamas, citas bezpersoniskas, citas izglītojošas, citas pārpildītas ar mulsumu un nedrošību, bet tad vēl ir draiskās, nebēdnīgās un dažas pat ļoti intīmas! Un tie, kas dejo zina – ir deju partneri ar kuriem nespējam sadejoties (nu nav mums kopīgu sarunu tematu, nav par ko parunāt – nu i nevajag mocīties), ir tādi ar ko padejojam un aizmirstam, ir tādi, kas mums ko iemāca, ir tādi, ar kuriem deja ir kā flirts vai anekdošu stāstīšanas maratons un ir tādas dejas kā saruna tumšā mēnesnīcas izgaismotā pludmalē, kur esat tikai divi vien!
Un ziniet, kas atkal ir svarīgākais – atkal sarunas laikā dedzinām kalorijas.
Bet ne jau par kalorijām es gribēju ko teikt – Gribēju pateikt – runājiet ar sevi, ar citiem, neklusējiet!
Un nav nozīmes, kāda būs jūsu izvēlētā sarunas valoda – galvenais ir runāt, ļauties emocijām un būt laimīgiem!
Mēs esam laimīgi kamēr kustamies, jo, kamēr spējam kustēties, mēs esam dzīvi!
Bet tagad es iziešu laukā uz mazu 30min monologu, lai pēc tam sapucētos un dotos padiskutēt iknedēļas Salsas ballītē.
km 
-
Saruna uz Rīgas bruģa ar saulē izceptiem maratonistiem, kurus nejauši aplaistīji no pudeles, kas pagrābta dzirdināšanas punktā ;)
Pats nesen sāku domāt to pašu par skriešanu….
Kkur 2 mēnēsus atpakaļ uzdevu to pašu jautājumu sev, kad ārā bij -12C, pilēja deguns un sāpēja kāja.
Bet vislaimīgākais esmu, kad varu savu pusstundu pilnīgi ne par ko nedomāt (te ir svarīgi, lai nekādas sāpes netraucē, tad vispār varu atslēgties no apkārtējās pasaules).
Tikko atnācu no 42 min ilga monologa un došos uz to pašu ballīti… :)
^_^ loti viegls, patikams, patiesigs un prieka pilna stasts! Tieshi ta:
“ēs esam laimīgi kamēr kustamies, jo kamēr spējam kustēties mēs esam dzīvi!”
Es ari katras trakas dienas vakara 30-40 minutes nonemu stresu pa asfaltu vai meza takam, pa skrejcelinu vai pludmales smiltim :) Pilnigi piekritu ka pec shis “sarunas ar savu kermeni” Tu juties savadak – priecigak, drosmigak, laimigak un Tu uzreiz smaidi.
Runnersworld.com lasiju ka skrejoshs smaidigs cilveks uz lentes var but tikai reklamas baneros. Nepiekritu! Skrienoshs smaidigs cilveks man uzreiz asociejas ar VSK Noskrien biedriem :)
Nu ļoti, ļoti skaisti pateikts. Zini, dažkārt arī man jautā – kāpēc skrienu. Zinu kāpēc sāku, zinu arī kāpēc turpini, bet dažkārt man labpatīk atbildēt – citi sēž kādā jogas pozā, citi skrien – iznākums jau ir viens un tas pats: mēs kļūstam mierīgāki, patiesāki.
Par dejošanu arī jāpiekrīt, tikai dejojot var justies tik brīvi, šajā ziņā gan skriešana mazliet atpakliek, vismaz manās sajūtās:)
Tā tik turpināt sarunāties – ar sevi, apkārtējiem un tuvajiem!
Man citreiz gadās pieķert sevi pie tā, ka es skrienot smaidu vai smejos. Labi. Citreiz tas ir gājēju asprātīgo komentāru par manu ģērbšanos dēļ. Man nez kāpēc arī bieži pretīm ejošās meitenes uzsmaida (pat smejās). Bet citreiz patiešām sanāk skriešanas laikā atcerēties smieklīgas epizodes dziļā bērnībā vai citas pozitīvas lietas.
“A picture tells a thousand words …” jeb šoreiz kaut kā otrādi sanāk. Šis raksts (kurā noteikti arī ir tūkstoš vārdu) ir Evitas smaids, ko ne viens vien VSK Noskrien biedrs ir pieglabājis savā atmiņu fotoalbūmā. Kā atmiņu bilde.
Kā līdzatkarīgais varu vien teikt – paldies, ka padalījies! :) Pozitīvisms nekur nav zudis!
Jaukas pārdomas! Es skrienu, lai izkustētos, jo mani monologi notiek šujot. Skriešana treniņos ir kā meditācija. Ja aizdomājos, varu riņķot pa apli un apkārtnei nepievērst uzmanību. Rītos varu pārtraukt treniņu, lai ieraudzītu to putniņu, kas dzied krūmā vai sajūsmā raudzīties uz rasas lāsēm zālājā vai priecāties par austošo sauli. Man ir svarīgs klusums un miers rīta trenņos, tāpēc tie agri. Sacensības – tā ir tikšanās ar jums, tās ir poztīvas emocijas, jauki cilvēki un ekskursija.
Dejas un citi hobiji… kur tie laiki… vnk diennakts par īsu.
Cik skaisti uzrakstīts:) Tā arī ir – kad galvā ir jūklis, vajag paskriet, un daudz kas sastājas savās vietās.
man savukārt tieši patīk, ka skrienot es varu nedomāt, jo ikdienā darbs prasa pārāk daudz domāt un analizēt, taču skrienot eksistē tikai mirklis, kurā skrienu, varu aizmirst visu savu ikdienas dzīvi un izvēdināt smadzenes, reizēm iešaujas galvā vēl fantāzijas par sacensībām,kurām gatavojos, priecājos par ainavu, pa kuru skrienu, par cilvēkiem, kurus redzu, sajūtos pa īstam dzīva.
Burvīgs teksts un domu graudi (:
Es skriešanu varētu salīdzināt ar iekāpšanu laika mašīnā un došanos kādus 30.gadus pagātnē – pazūd realitāte ar savām problēmām, tu kusties, elpo, priecājies, tu jūti savu ķermeni,tu vari, TU ESI LAIMĪGS un DZĪVS!
eees tu esi superiiga un paldies tev par to!
Labais,Evita!
Paldies, ka Tu nopublicēji manas domas, jo viss ir tieši tā kā Tu saki – gan par skrieanu, gan runāšanu, gan dejoanu (ok – līdz 10000 vēl nedaudz pietrūkst…) :)
Dalts prieks – dubultprieks! Paldies un Tā turpināt :)
“Run before talk” :) Tā reiz lasīju vienā no daudzajiem runnersworld grāmatas padomiem par laika taupīšanu. http://www.noskrien.lv/ieklaut-skriesanu-ikdiena/
Man skriešana atdod krāsas, ko ikdiena vienkāršo. `Uz tiem pelēkajiem neskatās`
Īstajā brīdī puika apvaicājās :) Varēji vēl piebilst: “skrienu savu desmittūkstošo kilometru”, puika iespējams paģībtu :) Bet vēlāk mēs par viņu dzirdētu sporta ziņās :)
Kopš skriešana kļuvusi par dzīves sastāvdaļu esmu vairākas reizes aizdomājies, kā ar stresu, negācijām un smagumu uz sirds, kas sakrājas pa dienu tiek galā cilvēki, kas vakarā neiet paskriet, padejot, …?
Un vēl kāds novērojums, dienas laikā sejā parādās dažādas grumbas, liekas, ka tā ir reakcija uz kaut kādiem sarežģījumiem, kas tiek risināti, pēc vakara paskrējiena grumbu vairs nav :)
Paldies eees par pozitīvo rakstu!
Super pārdomas :)Lai arī skriet nekad nav paticis un nezinu kāpēc to sāku darīt, bet ar katru reizi paliek vieglāk un arī sajūtas par to nāk citas.
Šodien kaut kā ienāca prātā pameklēt kaut ko no manis sen rakstītā un atradu šo tekstu… biju aizmirsusi, ka reiz ko tādu rakstīju.
Secinājums- nekas nav mainījies!!
Pagājuši gandrīz 5 gadi, noskrieti par 16000km vairāk, bet iemesli skriet ir tie paši un laimes sajūta, ko rada skriešana(arī dejošana) joprojām nav zudusi! :)
Un tagad iziešu uz savu kārtējo monologu ar sevi ;)