Pražská Stovka 2012
Aizņemšos ideju no OreMan un šeit uzburšu tikai nelielu ainiņu par sagaidamo lasāmgabalu, kura uzrakstīšanai man bija nepieciešams gads, lai es šo vēstures lappusi beidzot varētu aizsķirt. Bet tā kā šajās brīvdienās aizritēja Prāgas simtnieka jau 20. jubilejas gadskārta, kurā piedalījās arī viens pārstāvis no Latvijas, tad veltīju dažas stundas tam, lai pastāstītu savu versiju un redzējumu uz šo manas skriešanas karjeras garāko pasākumu, gan kilometru, gan stundu skaita ziņā, kurā bariņš Monblāna punktu mednieku centās šos 3 piedavātos punktus samedīt dzenot pēdas 122 kilometru garumā.
Par to, ko es pēc gada vēl atceros un kā mums tur gāja var lasīt šeit – Neesmu orientierists, nemāku teikt! Jeb Pražská Stovka 2012
P.S. Rakstā neesmu pieminējis faktu, kuru vēlāk stāstīja šķiet, ka Vilmārs. Trasē viens čehs dod šim “Gotiņu”. Pēc tik daudz stundām trasē viss kaut kas jau var rādīties (ja jau tie bberi redzēti), bet nu tiešām esot bijusi “Gotiņa”. Tās izrādas Matīsam, kurš skrēja kaut kur pa priekšu esot laiku pa laikam mērķtiecīgi birušas laukā no Matīsa somas un kritušas tieši čehiem saujā. Un ne jau katrs uz ultru brauc ar 2 kg “Gotiņu”.
km 
-
Brīdī ,kad ap 95 .km pieņēmāt lēmumu izstāties es biju domājis ar jums trijiem solidarizēties,bet mani “pamodināja” Andra frāze-“Bet es te esmu atbraucis pēc 3 punktiem,un bez tiem mājās nebraukšu”.Tāpēc pieņēmu lēmumu iet tālāk kopā ar Andri. Laikam bija pareizi ka izstājāties,tā nebija vājuma pazīme,bet pareizs,saprāta diktēts lēmums.Jo atlikušie 30 km nebija viegli. Andris pērn par tiem blogoja.Jā,to skrējiemu-pārgājienu vēl ilgi atcerēsimies.Stindzinošos saullēkta rītus,gulēšanu ejot,u.t.t.Man jau viss kas bija somā paņemts līdzi,tika uzvilkts un uzauts. Bet vienalga sala līdz kaulam.
“Kāpnēs sastapu Andri, kurš izskatījās īsti zombijiski”. Labs :)
Lasot palika vēsi :)
Interesanti pārlasīt cita rakstītas pārdomas par to, kur pašam būts – tik tuvu viss, bet ne līdz galam savs. Man taisnību sakot šis pasākums gan ir palicis tādā pozitīvā atmiņā, jā bija grūti, brīžiem līdz šlipsei, it īpaši 2.nakts – tie pēdējie 25 km bija grūti ne tik daudz fiziski, cik morāli – ceļu atrast bija reāli grūti, jo mums GPS bija uz miršanas robežas. Bet kopumā ņemot – tā pasākuma pirmatnība un bez komercijas ir kas īpašs;
Man no tā pasākuma palikušas vairākas ainiņas prātā, kas Andra un arī Dzintara stāstos atainotas, tomēr mūsu kompānijai bija arī savi jociņi. Pirmajai naktij beidzoties un saulītei austot sagribējās dziedāt. Viena dziesma, otra dziesma, līdz Toms sāka skandēt:
Tā gribējās man saules lēkta
Bet dziļi dienā pamodos
Tu skrēji tā kā aptaurēta
Tā gribējās man saules lēkta
protams, dziesma izvērtās par sava veida pasākuma himnu;
Otra ainiņa ir par manu stāstu, kas saistās ar laiku, kad braukājām kopā ar orķestri un viena no tūrēm bija Čehijā. Braukājot no koncerta uz koncertu valsti jau faktiski nesanāk apskatīt un toreiz, braucot prom no Čehijas manī bija klusa vēlme – tā mierīgi pastaigāties pa skaistajām Čehijas nogāzēm un baudīt dabu. Protams, skrējiena/gājiena laikā ik pa brītiņam kāds pieminēja, ka ar savām vēlmēm jābūt uzmanīgam. 33h varēju baudīt Čehijas skaistos dabas skatus, gan rītā, gan vakarā, gan saulē, gan salā :)
Dzintar, paldies par atmiņu stāstu
Vērtīgs stāsts! Nezinu, vai kādreiz sanāks šo pasākumu nogaršot (varbūt kādu no “īsajiem” gabaliem?..), bet vismaz priekšstats ir krietni papildināts.
“Bez iepriekš GPS iekārta ielādētas kartes, ko piedāvāja organizatori, nezinātājiem trasi pieveikt precīzi nemaz nebūtu iespējams…” – izklausās (izlasās) atskurbinoši.
Atzīšos, ka konkrētajā gadījumā bija grūti apjēgt, kā tikt līdz finišam bez Māra un Ineses (pārvietošanās shēma nebija vienkārša, ja tajā neiebrauc jau no paša sākuma). Papildinot Anduļa izcelto citātu, teikšu, ka maldoties Garmins pieskaitīja ~10km uzcenojumu, kas uz 122km varbūt nemaz tik daudz nešķiet