Vaarojen Maraton Karēlijas pauguros

Ja uz Monblānu es aizbraucu atpūsties un paskatīties, kā tad citiem skrienas, tad Somijā viss bija savādāk, daudz savādāk, jo rudens, tai skaitā, Oktobris pienāca nemanot.

Ceļš un pirmā diena. Saulainā ceturtdienas pēcpusdienā no Rīgas izbrauc busiņš. Latvijas – Igaunijas robežu Evita un Artūrs pieveic, noskrienot dienišķo jūdzi. Tallina. Prāmis. Katrs pavada savu brīvo laiku kā māk, precīzāk kurš uz krēsla, kurš uz grīdas guļ. Ļoti vēls vakars. Helsinki. Nakts paiet ceļā, lai jau no agra rīta ierastos Koli pilsētā. Drēgns rīts, migla, 7:00. Katrs izklaidējas kā māk, kurš aiziet apskatīt sacensību centru, kurš paliek busiņā gulēt, kurš lasa grāmatu. Kaut kā tās divas stundas līdz atslēgu saņemšanai jāaizpilda.

Koka guļbūves mājiņa, ezers 300m attālumā, apkārt klusums, miers un mežs. Pie brokastīm tiek runāts par blakus esošo ezeru, salām, tiltu un skriešanu. Evita ar Artūru tik sparīgi runāja par tiltiņu starp salām, ka es pievienojos izpētes skrējienam. Jāpiebilst, ka Somijā iestājies zelta rudens. Mežā brūkleņu un melleņu sezona arī nav beigusies. Takas kā jau ziemeļos – akmeņi un saknes, ir arī kalniņi. Pēc noskrietiem 6.5km paveras ezers ceļa abās pusēs, un vējš arī nez no kurienes uzradās. Atceļā vēlreiz pārbaudām, ka ogas ir garšīgas. Izmetam mazu līkumiņu gar karjeru un esam mājās. Dzintars arī izdomājis izlocīt kājas pēc garā brauciena.

Ir sarunāts, ka 17:00 braucam uz sacensību centru pēc numuriem, pa ceļam savācam otru auto ekipāžu un dodamies mājup – ēst un gulēt. Sacensību centrs jeb numuru izņemšana iekārtota tūrisma/atpūtas centrā. 15km, 43km un duatlons kārtojas pēc distances un dzimuma, bet 86km visi kopā. Vislielāko sajūmu mums rada plaukstas lieluma un ne tā vieglākā GPS iekārta. Tas tā, lai mūs mežā varētu atrast, ja izdomājam pagulēt. Vispār jau te viss pa nopietno, ja 15min stāvēsi, tev zvanīs, ja priekšā skrienošam vajadzēs palīdzību vai ilgstoši stāvēs, tev zvanīs. Kā arī, lai organizatori, atbalsta personāls un mājās palicēji varētu sekot līdzi garās distances dalībniekiem. Realitāte nākamajā dienā, protams, ir cita. Ar numuru aploksnēm un GPS iekārtām uzkāpām pabaudīt saulrietu iespējami augstākajā punktā. Tur paveras burvīgs skats uz ezeru un salām. Visapkārt lieli akmeņi. Kā jau mazi bērni slidināmies pa tiem lejā nevis kāpjam nost pa maliņu. Mājupceļš abām auto ekipāžām kopā. Vakariņu pasta party mijas ar somu krāmēšanu. Atkāpei: trasē jābūt līdzi arī obligātajam ekipējumam – dzeramajam, elastīgajai saitei, folija segai, telefonam, protams, plauksta lieluma GPS iekārtai un numuram. Evita ik pa brītiņam pārbauda un iztaujā, kas somā, ko dzersi, ko ēdīsi, kur spraudīsi numuru. Tāpat ik pa brītiņam kāds izskrien testa skrējienu ar somu pa istabu. Laimonis, Solveiga un Inga noraugās uz mums pārējiem. Nu, ko viņi atkal… Sarunas lēnām norimst. Namiņš iegrimst miegā, jo nākošajā rītā agri jāceļas. Starts jau 7:00 no rīta.

Pirms starta rīta cēliens. Brokastis. Sarunas. Izbraukšana pēc plāna nedaudz pēc 6:00. Ārā vēl tumšs, vēss un vējš gaudo. Evita mūsu busiņu aizstūrē līdz sacensību centram, viņai starts 9:00. Otra auto ekipāža ar atbalsta personālu un Aigaru izbrauc nedaudz vēlāk. Sacensību centrā manāma rosība. Katrs paķer lielo sarkano kasti ar savu numuru (dalībniekiem numuri piešķirti alfabēta secībā), lai tur sakrāmētu visu lieko, kā arī tās mantas, kuras gribēs paņemt pēc pirmā apļa. Ieslēdzam savus plaukstas lieluma GPS aparātus, lai jau sāk ķert satelītus, savelkam ar savilcējiem un iestiprinām somas kabatā, lai nepazūd. Kastes atstātas, trepītes uz leju pieveiktas, startam gatavi. Kopbilde. Kļūst gaišāks. Organizatori stāsta, ka līdz startam divas minūtes.

Starts. Tāds bariņš ap 100 plus dāmu un kungu aizskrien. Domas par to, ko es šeit daru, gan nebija. Bija tikai čalas un smiekli ar blakus skrienošajiem. Iesākumā parasta platuma gājēju taka. Blakus skrien Aigars. Garām palido Marta, Artūrs, Imants, Dzintars, Matīss. Vēl pēc brīža Alda. Mārtiņš jau startā neredzams. Pirmais kilometrs paiet ātri līkumojot starp dalībniekiem, jo kopā ar mums uz starta stājās arī 43km distances pastaigas veicēji. Pēc brītiņa arī Aigars aizskrien. Platā taka beidzās, sākās mežs. Pagrieziens, pirmā akmeņainā taka uz augšu. Pļava. Vēl meža takas. Daudz sakritušu lapu uz takas. Rudens. Vēl nedaudz un izskrienam uz braucamā ceļa ar grants segumu. Labajā pusē paliek dzeršanas punkts un meža iemarķēta trase (te atgriezīsimies uz pēdējiem kilometriem). Kādu no skrējējiem pat izdodas apdzīt, bet lielākoties apdzen mani. Ceļš iet ar līkumu, kalnā augšā un lejā. Tā kādus 3km. Jau pieveikti 6km pa 42min56sek. Neslikti iesākumam. Labajā pusē pļava, kreisajā bērzu birzs rudens krāsās, un tam visam caurum cauri spoži spīd saule.

Taciņa pa labi augšup, labajā pusē vientulīgi stāv apaļa metāla konstrukcijas krāsniņa. Taka ieved mežā. Akmeņi, saknes, lapas, saknes, akmeņi, lapas un atkal saknes – ideāls segums skriešanai. Malās aug daudz brūklenes (garšīgas). Zigzagu takas. Vietām jāpievar kāds lielāks akmens, kam jāpārskrien pāri. Plāns ir šāds – pa taisnīti un uz leju ceļš prasa skrējienu, uz augšu – iešanu. Taisnības labad jāsaka, ka pirmajā aplī arī uz augšu skrēju, cik sanāca. Uzskrienot kārtējā virsotnē, mūsu taka ved pa lielu akmens plātni, labajā pusē paveras skats uz ezeru tur lejā un krāsaino rudeni koku lapās. Pa brītiņam garām aizskrien kāds no dalībniekiem. Taciņa maina virzienu, piebraucamais ceļš, pāris norādes uz mājām. Vēl pagrieziens, kalniņš. Vienā pusē ezers, otrā lauku māja, kur, cik nu garām skrienot var izlasīt un saprast, var piesēst, iekurt uguni un sasildīties. Šur tur manāmi palieli laukakmeņi. Atkal parādās ezers, klusībā gaidu pārceltuvi. Vēl nav. Izskrienam pa taku gar viena ezera malu, tiltiņš, atkal taka uz augšu, dzērvenes, nedaudz dubļaina taka. Tad pa labi un izcirtums pirmo reizi. Pāris sagāzti koki un nedaudz dubļains segums. Kaut kādi brikšņi. Ir sajuta, ka dzirdu cilvēku balsis un pīkstoņu… Nedaudz par agru priekš rōzā bebriem… Atpūtnieki. Un te jau ilgi gaidītā zīmīte – laivas. Trīs laivas un pārceltuve. Laipni tieku iesēdināta vienā no laivām un pārvizināta ezera otra krastā. Kamēr atpūšos un vizinos Laimonis jau uzmundrina. Tieku pie šokolādes un jaunākajām ziņām no trases. Mārtiņš pirmais, Artūrs un Imants dzīvo pa pirmo trīsdesmitnieku. Pārējiem arī veicas labi. Graužu šokolādi, Laimonis teic, ka tur esot kontrolpunktus un oficiālais foto. Jāskrien. Sarkanais paklājs pavada ar pīkstoņu. Padzeros ūdeni. No tējas atsakos. Laimonis stāsta, ka tagad ar Ingu braukšot atpakaļ uz sacensību centru gaidīt mūsējos un ka vēlāk man trasē pievienošoties. Lai jau tā būtu. Pieveikti vairāk kā 17km jeb mežā pavadītas 2h26min.

Turpinājumā normāla grantene augšup. Tiek piedāvāta tēja otro reizi. Neatsakos. Saulains, apkārt bērzu birzs, ceļš ved augšup. Pēc sajūtām tā, ka būtu dziļa pēcpusdiena. Par izbrīnu pulkstenis rāda tikai nedaudz pāri 10:00. Aiziet meža takās – akmeņi, saknes, saknes, akmeņi un lai nemaz nebūtu garlaicīgi – krāsainas rudens lapas. Uzskriets augstākajā punktā. Vienā pusē ieleja uz ezeru, otrā pusē skatu tornis (varbūt vajadzēja uzkāpt un paskatīties). Zem kājām akmens segums. Mežs. Stāvtaciņas no akmeņiem, maziem. Prātīgi un uzmanīgi, jo vienā pusē grava. Šeit tiešām neviens nenāks tev pakaļ. Lai jautrāka skriešana – pāris priedītes takas vidū, pieķerties arī kaut kur vajag. Grava un atkal augšā. Mazas upītes, kuru vieglākai šķērsošanai salikti koka tiltiņi vai laipiņas. Parādās piebraucamais ceļš augšup. Manāmi daži dalībnieki, kuriem paskrienu garām. Trases malā vientuļi meža vidū atstāti četri velo (trasē manāmi arī dualtona dalībnieki). Māja, pagrieziens, vēl pārsimts metri un gar žogu mežā. Šaura taciņa ar eglītēm. Saulains. Brienu un ēdu batoniņu.

Trase ir marķēta ar ziliem punktiem, kurus, protams, tumsā nevarēs redzēt. Svarīgākajās vietās ir „VM” norāde vai novilktas lentes. Te pārsteigums! Taka sadalās, bet abās pusēs rēgojās zils marķējums. Saprotu, ka no obligātā ekipējuma – kartes man lielas jēgas nav, jo tāpat nav saprotams, kur es atrodos. Stāvu un gaidu apdzītos somu skrējējus, lai zinātu, kur tālāk jādodas. Sarodas bariņš un prāto. Palaboju, ka esam tikai ap 22.km, nevis 25.km. Šie izfunktierē, ka jāskrien pa labi un ļauj man skriet pa priekšu kā vienīgajai meitenei viņu kompānijā. Lai arī turpinām skriet pa taku, man īstas pārliecības nav, ka šis ir pareizais virziens, jo zilo marķējumu nemanu. Kārtējā stāvā grava augšup. Pārējie aizvien seko, bet mūsu bariņš lēnām sāk izstiepties. Aizvien domāju par pareizo taku. Akmeņaina taka. Vietām lieli plakanie akmeņi noskrāpēti. Vietām taka uziet uz akmens un maina virzienu. Domas par pareizo virzienu manu prātu arī nav pametušas. Mierinu sevi ar domu, ja mēs ietu nepareizi, tad gan jau plaukstas lieluma GPS iekārta uz ekrāna to parādītu, un kādam no mums zvanītu. Akmeņu krāvumi vienā malā, akmeņaina taka zem kājām. Opā! Stāvu un domāju, kā tālāk? Kamēr es pa vienu pusi lecu lejā, tikmēr divi uzticamākie sekotāji pa otru pusi nokāpa. Atkal pa labi, skaistas jaunas laipiņas. Nedaudz dublīši ar mazām upītēm, dubļos samest baļķi. Fotogrāfs uzmundrina somu mēlē. Rit jau kurā stunda mežā… taka uz leju. Garām aizskrien īsās distances līderis ar karti rokā. Ieplivinām purvā. Kājas slapjas. Superīgi. Es par šo izgājienu lielu sajūsmu neizrādu. Neko darīt. Bet šie sāk runāt, ka īsti pareizi nav, jo purva otrā pusē ir marķēta laipa. Brienam atpakaļ. Izskatās tomēr, ka laipa būs īstā, bet varēja jau nelīst vēlreiz pa purvu atpakaļ. Un te turpinājumā laipiņu paradīze ar pakāpieniem vairāku minūšu garumā. Pa labi, pa kreisi, uz augšu, pa labi, pa kreisi. Mistisks zigzaga ceļš pāri akmeņiem un gar tiem. Garām paskrien īsās distances otrās un trešās vietas ieguvēji. Otrā cilpa beigusies. Beidzot no meža ārā. Prieki nav ilgi, jo pēc neilga posma pa granteni uz leju ielienam meža posmā ar laipiņām. Man pēdējos daudz kilometrus ir uzradusies kompānija. Tā arī nesapratu vai skrēja un pievaktēja mani vai arī izmantoja mani kā TT, jo, ja es gāju, šis arī gāja. Brūklenes aizvien ir garšīgas. Lēnām sāku sapņot par pusdienām. Tāpat rēķinu, cik kilometri jāpieveic līdz otrajam aplim. Un kad vispār parādīsies tas pats ceļš, lai aizietu mazajā cilpā.

Trasē čāpojot pieveikti 33km, laiks 5h20min, vēl 10km līdz pusdienām. Un atkal garlaicīgā grantene pāris kilometru garumā. Brr. Pa kreisi, pa slēpošanas trasi augšup. Vairāk kā līdz pusei uzskrēju. Sagurums dara savu. Kompanjons arī pāriet soļos. Juhū – uz leju! Barjerai apkārt un uz ceļa. Heh, atkal grantene. Cik var, jel. Sapņoju par starpfinišu. Rudens atspoguļojas trases malā. Uz augšu. Te kompanjonam parādās otrā elpa un šis aizskrien. Labajā pusē akmeņains ezera krasts. Taka uz augšu, uz augšu vien. Gar malām aizaugusi slēpošanas trase, virs galvas noplivinās pacēlājs. Garām aizskrien īsās distances līdere – meitene. Mjā… Brienu pāri nākamajai slēpošanas trasei. VM norāde un uz leju skrienams gabals. Ārā uz ceļa pie jahtu piestātnes. Sarkanais paklājs atkal nopīkstēja. Un aiziet pēdējie pāris kilometri tikai augšup. Pēdējais kāpums ar atbalstītājiem. Šai posmā garām paiet daudz dalībnieki.

Starpfinišs. Pieveikts pirmais aplis jeb 43km 6h50min. No savas sarkanās kastes paņemu aizgrauzto hematogenu un dzēriena tabletes. Iekštelpās manāma rosība. Kurš tup pie kastes, kurš pusdieno, kurš taisās prom. Aizvien domāju par horizontālo stāvokli. Pie viena no galdiem sēž Inga, tā uzzinu, ka Mārtiņš aizvien ir pirmais un, ka Aigars nupat aizgāja ar Dzintara nūjām, jo šim sāpot kāja. Atstāju somu, nomazgāju seju un sāku justies pēc cilvēka. No divām zupām izvēlos biezzupu, bet nepamet sajūta, ka „velns pat bada laikā mušas ēd”. Biezpiens ar daudz marinētiem gurķīšiem, salātiem un maizīti. Tējas gan nav. Pie mūsu galda pēc brītiņa piesēž vēl divi skrējēji. Inga teic, ka tur pie blakus galda sēž dāma, kura trasē salauzusi kāju. Žēl viņas. Kad siltas pusdienas pieveiktas, sāk palikt vēsāks. Uzpildu pusizdzerto sistēmu. Pēdējos četrus batoniņu un puspiebeigto hematogenu ielieku vienā no sānu kabatām, želeju – kabatā pie kartes. Lampiņa ieguļas ērti somas aizmugurējā kabatā tā, lai vajadzības gadījumā varētu ērti izņemt, neņemot nost somu no muguras. Starpfinišā pavadītas +/- 20minūtes.

Otrais aplis. Skrienu lejā pa asfaltu un domāju, vai tiešām otrais aplis ir jāskrien, tiešām, tiešām man tur ir jādodas? Ar pilnu vēderu arī pagrūtāk skriet. Iepriekš esošā starta vieta tukša un klusa. Pirmā taka tāda pati. Mežā tikai es viena ar savām domām. Kamēr ieiet ritmā, klāt grantene. Skrienu, eju, atkal skrienu. Tiesneši uz mazo apli divreiz pārjautā vai es skrienu pareizi, vai es jau biju starpfinišā. Divreiz apliecinot, kas es jau tur biju un, ka man tiešām otrais aplis aiziet. Tad ar laba veiksmes vēlējumiem turpinu cīnīties ar apnicīgo granteni. Domās rēķinu, ka līdz kontrollaika beigām ir nepilnas 9 stundas. Tātad, lai izlīstu no otras meža puses man ir 5 ar pusi stundas, jo atlikušās trīs ar pus paies cīnoties ar mazo cilpu. Tas nozīmē, ka ir jāskrien. Ejot var nepaspēt. Finišēt gribas un tos punktus arī, bet kāpēc ir tā jāmokās? Bet varbūt mest mieru? Ieskrienu mežā. Ik pa brītiņam gribas dzert. Brūklenēm paiet garām nevaru. Visu laiku ēdu. Ja prasās, tad jāēd. Kamēr bildēju ezeru, garām paskrien divi skrējēji. To gan uzzinu tikai pēc finiša, bet no šī brīža trasē esmu gandrīz pēdējā. Skrienu, ēdu, dzeru, kāpju, rēķinu un domāju vai tiešām. Mans pulsometrs rāda par gandrīz 3km vairāk nekā kilometru atzīmes uz VM plāksnītēm. Ap 52(55)km man viens no tiesnešiem pajautā vai viss kārtībā, jāpiebilst, ka pirmajā aplī viņa tur nebija ar savu medikamentu somu. Lai jau. Skrienu un domāju, cik tālu līdz pārceltuvei? Trasi atceros aptuveni. Izcirtums, pāris līkumi, tiltiņš un tad jau drīz bija. Jo mans plāns ir ēst pēc pārceltuves. Pārceltuve kā nav, tā nav. Gribas ēst. Bet plāns ir nelokāms – jāskrien, lai vai kas. Nevarētu teikt, ka skriešanas ātrums ir dikti liels, bet sajūta, ka iet ātrāk kā pirmajā aplī, gan ir. Atnāk īsziņa no Liepājas Edgara: „Skrien pa visu naudu! Tev izdosies!”. Es pasmaidīju. Nepagāja ne 62km un gandrīz 3h kopš atstāju starpfinišu (trases laiks 10h11min), kā sasniedzu pārceltuvi. Vīri apjautājas vai viss kārtībā, vai lampiņa ir? Apstiprinoši atbildu, ka jā. Novēl veiksmes, un es aizsoļoju tālāk. Apriju pirmo batoniņu un iesāku otro. Sarkanais paklājs, oficiālais fotogrāfs, kuru nepagodinu ar skrējienu. Pie dzeršanas punkta stāv tie divi skrējēji, kuri apdzina. Īsa saruna, jo domāt svešā mēlē neesmu spējīga. Turpinu grauzt savu batoniņu un dzeru ūdeni. Uzpildu savu gandrīz tukšo sistēmu, mjā, bija sajūta, ka šai cilpā ir daudz dzerts, bet, ka tik daudz – ne.

Atkāpei. Šeit gandrīz beidzās manas sacensības, jo stāvot un ēdot piezagās drausmīgs drebulis un tā stulbā sajūta, ka pamatīgi šūpojos, kas pēc pieredzes neliecina par neko labu. Saprotu, ka tā ilgi stāvēt nevaru, jākustās. Turpinu ceļu, ēdu hematogenu. Plāns sekojošs, ja labāk nepaliek, līdz nākamajam pagriezienam pa granteni uz augšu, tad nāku atpakaļ un stājos laukā, jo, ja ieiešu mežā, man tur pakaļ neviens neatnāks. Organisms nomierinājās, trauksme atcelta.

Sāk krēslot. Skatos saulrietu pāri ezeriem, jo atrodos otrās cilpas augstākajā punktā. Tornis. Meža takas lēnām iegrimst pustumsā. Priekš lampas par gaišu. Skrienu tāpat. Aizvien brīnos, kā skrienot puskrēslā, kaklu neizmežģīju, bet gan ļoti veiksmīgi cilāju kājas pāri visiem akmeņiem un saknēm. Pustumsā viss ir savādāks. Skriešana notiek pēc sajūtām jeb man šķiet, ka trase iet šeit. Marķējumu neredz, ziloņa taka iemīta. Tik brīžiem apmulsums, ja taka iziet uz akmens vai starp kokiem pamaina virzienu. Tagad gudrāka, ik pa brītiņam apēdu batoniņa gabaliņu un pacienājos ar želeju. Lampiņai pielietojums noderēja, sākot ar 11. trasē pavadīto stundu, jeb parastajam pulkstenim rādot seši vakarā. Ja iepriekš šeit trasē mētājās velo, tad tagad tukšs un kluss. Arī tālāk zinu, ka man jāskrien pa labi, kur dalās zilie punkti. Grava arī neliekas tik briesmīga, nevar jau neko redzēt, tikai tik daudz, cik lampa izgaismo. Lielais akmens lēciens šoreiz izpaliek, atceros somu draugu kāpienu pa otru pusi. Takas, taciņas. Opā, tālumā kaut kas spīd. Apdzenu vienu dāmu, kura iet, bet tālumā aizvien spīd gaismiņas. Šīs gaismiņas ilgu laiku bija mans orientieris, kad nebija izprotams, kurp doties. Purvā skrienot pa laipām zvana satraukts Laimonis un ziņo, ka esmu nost no trases un priekšējie arī. Es neizpratnē, stāstu, ka iepriekšējo apli tieši tāpat skrēju un, lai pagaida, kamēr tikšu līdz lentēm. Jā tagad atgriežos uz trases. Piebilst, ka mani pavadīs pēdējā cilpā. Sarunāts. Laipiņas ar pakāpieniem uz leju lampiņas gaismā. Panāku priekšā skrienošos, tie ir tie, kurus satiku pie dzeršanas punkta. Tā nu jau skrienam trijatā. Zigzaga posms, atmiņas no dienas. Uzlīst lietus. He, man somā tikai plānā vējjaciņa. Ārā tāpat silts. Šie uzvelk lietus jakas un sabremzē tempu. Vēlāk izrādīsies, ka pa sakņainajām takām un laipiņām man iet daudz ātrāk, bet taisnītē uz grantenes šie aiziet no manis kā no stāvošas. Ja iepriekšējā aplī, iznākot no otrās meža cilpas, šeit bija medicīnas punkts, tad tagad nekas par to neliecina. Priekšā manāms vēl viens skrējējs. Apdzenam to. Ieskrienam mežā pirms grantenes uz mazo cilpu. Pirmajā līkumā noķeru priekšā skrienošos. Opā, laipiņas, biju jau piemirsusi. Neliels kalniņš uz augšu, uzskrienu (naktī viss ir savādāk), atminos kā iepriekšējā aplī šeit ēdu brūklenes. Labi, ka tās tagad nevar redzēt. Šie gabalu priekšā, bet man orientieris. Gaidu pagriezienu uz lielceļa. Gribu no šejienes ārā. Laipas, te bija laipas. Neko neatceros. Pagrieziens ir, vēl nav. Beidzot.

Uz ceļa stāv mašīna un izgaismo granteni. Izslēdzu lampiņu, izrādās Laimonis ar Solveigu, nupat atbraukuši. Ja iepriekšējā aplī šeit bija organizatori, kuri piepildīja ūdens glāzes, tad tagad vientulīgi tumsā stāv lielā ūdens kanna (dzeltenā kvasa izskatā) un galds. Uzpildu izdzerto sistēmu. No sava plāna šo cilpu izskriet pa 5h30min vai ātrāk atpalieku vairāk nekā par pusstundu. Bet tā sajūta, ka skrēju ātrāk taču bija. Laimonis mierina, ka nav daudz un kontrollaikā paspēšu finišēt. 13h40min un mans pulsometrs rāda pieveiktus 78km kaut gan Laimonis saka, ka šeit ir tikai kāds 74.km. Nobīde tika novērota, tāpēc es rēķināju, ka kopējais garums ir 86km (finišā bija daudz vairāk). Kamēr Laimonis vēl dod pēdējās norādes es aizeju ēzdama. Izstāstu, ka pa taisni un lejā skrienu, bet kalnā eju. Skrienam, ejam, pļāpājam. Uzzinu jaunumus no finiša zonas. To, ka Mārtiņš tā arī finišēja pirmais un uzstādīja trases rekordu. Imants un Artūrs ir ieskrējis pirmajā 30niekā. Arī to, ka Marta nomaldījās no trases un aizskrēja vairākus kilometrus pa granteni, kā arī to, ka viņai zvanīja no mājām un teica, lai lien pa labi atpakaļ mežā. Pagrieziens uz distanču slēpošanas trasi, kur pirms kāda pailga laika man bija saruna ar trases tiesnešiem. Laimonis piedāvājas panest manu somu. Atsaku. Neatdošu savu sistēmu ar ūdeni un pārtiku. Aizvien ik pa brītiņam dzeru un ēdu. Barjera, lejupceļš, grantene. Tā grantene, cik var? Piebeidzos šajā posmā kārtējo reizi un vairs tikai ātri eju. Augšupceļš pāri kalnu slēpošanas trasēm, pastāstu, kas bijis iepriekšējā aplī. Uzzinu jeb apstiprinu savas aizdomas, ka pa taisno augšā ir finišs, bet man vēl kādi 5km aplinkus  jānorāpo. Uz leju. Vientulīgs ceļa malā tumsā stāv sarkanais paklājs, kas mani pavada ar sevis cienošu pīkstoņu un trasē pavadīto laiku 14h57min (kontrollaiks 16h). Tātad vēl tikai uz augšu un būs finišs. Atceros, ka vienā brīdī bija taisns posms gar mājām. Parādās vējš. Paliek vēsāks. Uzlocītās piedurknes savelku uz leju. Laimonis izklaidējas ejot pa priekšu. Es ik pa brītiņam pajautāju cik tālu līdz tam pretīgajam kalnam (pēdējais stāvums pirms finiša). Sāk līt. A, man vienalga. Kalna galā atbalstītāju bariņš jeb tuvāk esot atpazīstu organizatorus. Pasmaidu. Tā arī pateicu, ka finišā gribu ieskriet viena. Pēdējā līkumā aiz finiša līnijas troksni sacēluši mūsējie. Taisni pretī caur logu māj organizatori.

Finišs. Pēc 15h26min56sek jeb gandrīz pa visu naudu ir finišēts, rezervē atstāju nedaudz vairāk par pusstundu. Organizatori mani ietin segā, un rokā iespiež glāzi ar dzērienu. Parādu, kur noslēpts čips un plaukstas lieluma GPS iekārta. Pārmiju pāris vārdus ar savējiem. Iekštelpās ballīte noris pilnā sparā. Mūsējie ērti iekārtojušies vienā no palīgtelpām, kur ir klusāks un lielais ekrāns ar dzīvo sekošanu dalībniekiem. Izrādās Martai un Mārtiņam ar 86km bija par maz un šie aizskrēja uz mājām tos apmēram 10km. Beidzot mans sapnis piepildās un nokrītu horizontāli tur pat uz grīdas. Man ir labi jeb – ko vairāk var vēlēties cilvēks pēc pievarētiem oficiāliem 86km pa Somijas kalniņiem divos apļos. Pēc brīža novērtēju, ka līdzi biju paņēmusi, ja nu kas, vēl vienu drēbju kārtu. Kārtējā zupiņa, biezpiens, salāti, kakao un sarunas. Te organizators pārtrauc dzīvo mūziku un aicina visus doties laukā sagaidīt pēdējo dalībnieku. Visi piecēlās un aizgāja, es paliku sēžot. Jāpiebilst, ka aiz manis finiša protokolā ir trīs finišētāji. Viss garšo ļoti labi arī dubultporcija. Drīz sāk palikt vēsi. Uzģērbju otru jaku.

Atvadāmies un pametam viesmīlīgās telpas, kur ballīte dzīvās mūzikas pavadībā turpinās. Ja pirms starta un iepriekšējā dienā pacēlāju neizmantojām, tad šodien jūtamies pelnījuši. Mūsu superīgo busiņu uz mājiņu stūrē Evita. Trīs mašīnu kolonna dodas atpakaļ. Savācām vēl vienu latvieti, lai šim nav vēl viena nakts jānakšņo mašīnā. Mājās tikai viens secinājums – veicas tiem, kam nav jākāpj uz otro vai pagrabstāvu. Ātri namiņā apklust sarunas. Svētdienas rītā virtuvē top pankūkas. Laimonis ieņēmis ērtāko vietu pie plīts un pannām. Viena pankūka lidoja uz otro stāvu. Krāmējam somas. Pēdējā kopbilde pie namiņa. Busiņa iestumšana gan bija tāda jocīga, kājas visiem ta stīvas. Pie veikala iepildām pirmo degvielas porciju. Atceļā brīžiem klaji ignorējam navigāciju, jo izvēlamies braukt pa lielo šoseju, nevis caur ciematiņiem. Busiņa aizmugurējās rindas guļ. Priekšējā seko līdzi ceļam vai lasa grāmatu. Ar benzīntanku pauzēm un šoferu maiņu turpinām ceļu līdz Helsinkiem. Pusdienas Hesburgerā. Helsinki sasniegti vakarpusē. Saulriets prāmja piestātnē. Artūrs, Matīss un Imants pa piestātni veic savu dienišķo jūdzi. Marta un Mārtiņš stāv zeķēs. Atpakaļ ceļš paiet sarunās. Prāmi nedaudz šūpo. Tallina, Ainaži, Rīga, mājas.

Nobeiguma vietā. Izrādās, ka varu skriet arī tad, kad šķiet, ka vairs nevaru. Ultru divos apļos? Nē, paldies!