Mēneša skrējēji. OreMan un minikin

Izvēloties septembra mēneša skrējēju mums nebijis gadījums – divi laureāti. Septembrī notika Pirmais Baltijas Baso pēdu ultramaratons, kura organizēšanā neiztika bez OreMan un minikin jeb Edgara un Alīnas Renču līdzdalības, šis arī bija galvenais izvēles kritērijs, kāpēc mēneša skrējēja godā šoreiz divi skrējēji. Viņi arī uzskatāmi par redzamākajiem baskāju kustības pārstāvjiem Latvijā, Latvijas Baskāju skriešanas biedrības dibinātāji. Edgars ar savu ārējo tēlu nešaubīgi pievērsis uzmanību, sākotnēji ar “dīvainajiem” apaviem, vēlāk jau skrienot basām kājām, bet nu jau kļuvis populārs kā trakais no Pļavniekiem, kurš ziemā skrien pa rajonu tērpies šortos, T-kreklā un mazapģērbtās kājās. Un nu jau pierādījis, ka basām kājām un minimālajos apavos var skriet ātri – šogad sasniedzis virkni personīgo rekordu – Valmieras maratonu pieveicis ar laiku 3:10:16 un dienu pēc intervijas Siguldas pusmaratonā jauns rekords 1:24:25 (par vairāk kā 2 minūtēm ātrāk kā nesen Kuldīgā uzstādītais iepriekšējais personīgais rekords). Alīna pēc ilga pacietības un traumas ārstēšanas perioda Valmierā beidzot atkal noskrēja pusmaratonu, bet līdz tam bija sastopama sacensībās trases malā kā nenogurstoša atbalstītāja ne tikai savam vīram, bet arī citiem skrējējiem, vasarā metusi izaicinājumu sev un savām pēdām, mēnesi no vietas skrienot katru dienu basām kājām. Un ārpus tā vienmēr smaidīga un pozitīva!

• OreMan
• sāka skriet - 15/04/2008
• noskrieti - 43463 km, laiks - 3841:47:58 h
• labākais maratons - 2:59:06 (Lattelecom Rīgas maratons - 15/05/2016)
• 2024. gadā noskrieti 2437.6 km
• vidēji šogad 51.9 km/nedēļā
• pēdējās 7 dienās noskriets 42.5 km ar vidējo ātrumu 05:29 min/km (visi skrējieni)
• pēdējais aizaizvakar ar 6 km

Renča skaitlis šogad - 21 (RS 22 vajag 6x vismaz 22km) RS90 - 16 (RS90 17 vajag 4x vismaz 17km)
Nosūtīt vēstuli

• minikin
• sāka skriet - 20/09/2009
• noskrieti - 10153 km, laiks - 1023:35:41 h
• labākais maratons - 4:14:46 (Norde Rīgas Maratons 2014 - 18/05/2014)
• 2024. gadā noskrieti 0 km
• vidēji šogad 0 km/nedēļā
• pēdējais sen ar 3 km

Renča skaitlis šogad - 0 (RS 1 vajag 1x vismaz 1km) RS90 - 0 (RS90 1 vajag 1x vismaz 1km)
Nosūtīt vēstuli

Kad katrs no jums sāka skriet? Sākāt kopā?

Edgars (E): Laikam tad jāsāk hronoloģiski precīzi. Sākām katrs atsevišķi. Es sāku skriet 2008. gadā. Dzirdēju, ka kaut kad aprīlī būs Rīgas Nordea maratons (NRM) un ka tur būs arī īsā distance 5,36 kilometri. Nolēmu, ka jāpamēģina kā tas vispār ir – skriet. Pāris reizes nedēļā paskrēju. NRM noskrēju piecīti, bet pēc tam visu vasaru neko nedarīju. Līdz rudenim. Tad atradu informāciju par Valmieras maratonu, es pats esmu no Valmieras. Ja jau dzimtajā pilsētā ir iespēja, tad tā ir jāizmanto. Atkal skrēju īso distanci 5,7 kilometrus, tai gan gatavojos tieši vienu nedēļu. Tai ziemā vēl neskrēju, bet ar 2009. gada pavasari var teikt, ka skrienu regulāri.

Kad tev bija kāds pirmais garais skrējiens, pusmaratons?

E: 2009. gada pavasarī Rīgā vēl skrēju satelītu, bet doma jau bija un rudenī Valmierā noskrēju savu pirmo pusmaratonu.

Alīna (A): Es sāku skriet 2009. gada rudenī, taču precīzi atceros, ka skriet es nemaz negribēju. Man bija ne tās patīkamākās atmiņas no skolas laika krosiem. Visi mūsu kopīgie draugi gan centās pārliecināt, ka skriet ir forši, veselīgi. Es, savukārt, biju pārliecināta, ka skriešana noteikti nav man. 2009. gada 20. septembrī Mežaparkā notika Zelta keda. Biju atbalstīt Edgaru un man ļoti patika tur valdošā gaisotne. Vakarā Edgaram teicu, ka viņam tāpat jāizkustina muskuļi pēc piecpadsmitnieka, ka es arī varētu kādu kilometru kompānijas pēc noskriet. Skrējām pa skolas stadionu pie mājām, aplis pie apļa lasījās, līdz Edgars teica, ka ir jau kilometri 8. Nu tad skrienam 10! Tā mans pirmais skrējiens iznāca ceturtdaļmaratona garumā. Labi, ka Edgars bija klāt, citādi es pati diezin vai noticētu.

Pirmajā reizē izgāji paskriet un noskrēji 10,5 kilometrus?

A: Mēs jau lēnām skrējām. Bet azarts parādījās. Es sākumā pati necerēju, ka es to kilometru noskriešu, no skolas laika atcerējos, cik mokoši bija skriet tos 1,5 – 1,6 kilometru krosus. Es ar tēti tad gatavojos mēnesi iepriekš, lai vispār skolas krosu noskrietu. Bet tad – 2 kilometri, 3 kilometri un var vēl. Ja var, nav iemesla apstāties un azarts dara savu.

Iznāk, ka tomēr Edgars tevi ievilka skriešanā?

A: It kā jā un tajā pašā laikā viņš nevienu brīdi neteica, ka jāiet skriet, nespieda.

Kad jūs iepazināties, Edgars jau skrēja?

A: Mēs jau ilgu laiku bijām pazīstami. Neskrējām. Apprecējāmies. Un neskrējām. Tikai kādu gadu pēc kāzām sāka skriet Edgars.

E: Jā, un nedēļu pēc šī pirmā Alīnas skrējiena bija Valmieras maratons. Tās viņai bija pirmās sacensības.

A: Man bija parādījies azarts un šķita, ka noteikti vēlos izbaudīt sacensību atmosfēru, sajūtas.

Jūs abi diezgan daudz esat pabraukājuši pa dažādām sacensībām ārpus Latvijas. Kur ir būts?

E: Pirmais bija Jaungada skrējiens Cīrihē, uzreiz pēc pāris mēnešiem pavasarī Parīzes pusmaratons. Tad vēl Alīna mani tikai atbalstīja, viņa vēl pusmaratonus neskrēja. Kā tradīcija mums jau ir izveidojies brauciens uz skrējienu apkārt Vīlandes ezeram, uz šo maču Igaunijā braucam jau četrus gadus. Vēl ir Prāga 2011. gada pavasarī un Roma 2012. gada pavasarī. Vēl arī viens kalnu skrējiens Velsā.

Ko tu, Edgar, šogad pamainīji treniņu procesā, ko sāki darīt savādāk, jo rezultāti strauji uzlabojas?

E: Pamēģināju, paeksperimentēju savādāku diētu ar minimālu daudzumu ogļhidrātu. Keto diētu.

Tā ir enerģijas uzņemšana pamatā no taukiem?

E: Jā. Keto diēta nozīmē, ka lielākā daļa kaloriju tiek uzņemta no taukiem. Ap 80-85%. Tikai 10-15% no proteīniem un 5% no ogļhidrātiem. Tauki ir daudz efektīvāks enerģijas avots, no vienāda daudzuma tauku var iegūt 2 reizes vairāk enerģijas nekā no ogļhidrātiem. Bez tam tauku organismā, salīdzinot ar to pašu glikozi, var teikt, ka ir bezgalīgi daudz. Izturības sporta veidos, īpaši garajās distancēs tas ir ļoti būtiski. Problēma ir pieradināt organismu primāri enerģijas iegūšanai izmantot taukus. Lai nav ierastais stāsts, ka glikogēna rezerves beidzas, tad ir „siena” un tikai pēc tam organisms sāk izmantot taukus.

Pats ar šo diētu esmu tādā kā pārejas periodā, vēl ir produkti, kuros ir daudz ogļhidrāti un no kuriem vēl neesmu atteicies – maize, kartupeļi.

Alīna, kā šie Edgara eksperimenti iespaido kaut vai visvienkāršāko pusdienu gatavošanu mājās?

A: Es atbalstu Edgara meklējumus. Pati priekš sevis jau pasen biju sapratusi, ka tradicionālā izpratne par ēšanu nebūt nav jāievēro. Es jau diezgan daudz gadus esmu atteikusies no gaļas. Man pat tas nebija nekāds speciāls lēmums, vienkārši konstatēju, ka jau kādu mēnesi neesmu gaļu ēdusi un man tā pat neprasās. Edgaru atbalstu un nekādu īpašu problēmu ēdienu gatavošanā nav. Bez tam jau viņš tagad ir perfekti izpētījis, kuri produkti viņam ir vajadzīgi, pats tos atrod un iegādājas.

Edgar, tu gaļu ēd?

E: Jā, treknu. Var speķīti.

Par tavu novadnieku Jāni Daliņu klīst leģendas, ka viņš iepriekšējā vakara pirms starta ir locījis iekšā speķmaizītes.

E: Pareizāk būtu speķi bez maizes.

Kā panākt, ka organisms jau no sākuma sāk izmantot taukus?

E: Ar šīs diētas palīdzību. 3-4 nedēļu laikā organisms pierod, ka galvenā degviela enerģijai tagad ir tauki un sāk tos izmantot. Es pats visu laiku skrēju un nekādu īpašu pārejas posmu, kad trūktu spēka, neizjutu. Tāpēc arī nav pilnīga pārliecība, ka esmu nokļuvis tur, kur gribēju nokļūt. Bet rezultāti ir.

Abi jūs esat starp līderiem pēc kārtas noskrieto dienu topā. Ikdienā skrienat kopā?

E: Ļoti dažādi. Man ir periodi, kad skrienu divas reizes dienā. Tad parasti no rīta iznāk skriet vienam, vakarā varam paskriet kopā. Vismaz kādu gabaliņu.

A: Mēs skrienam kopā, kad Edgars ir gatavs skriet mazu gabalu un lēnam.

E: Uz šo dienu skriešanu pēc kārtas gan mani Alīna pavilka. Pagājušā gada novembrī man bija atslābums, vienkārši slinkums skriet, bet Alīna vairākas dienas pēc kārtas mani tomēr izvilka no mājas pāris kilometrus noskriet. No tā brīža ir skriets katru dienu.

Mērķis jums ir pēc kārtas skrieto 365 dienu nozīmīte?

E: Tā būtu tāds patīkams blakusefekts. Nu jau ir iegājies, ka jāpaskrien katru dienu. Pēc nozīmītes saņemšanas jau nekas nemainīsies, tāpat vien turpināsim skriet.

A: Nav tādas sajūtas, ka tiktu gaidīta kāda konkrēta diena, pēc kuras nu varēs atpūsties. Man pašai bija nenokārtoti rēķini ar šīm pēc kārtas skrietajām dienām. Pagājušajā pavasarī man bija 51 pēc kārtas skrieta diena. Man vispār patīk ko darīt sistemātiski, patīk, ka katru dienu ir laiks skrienot nomierināt domas, izvēdināt galvu. Satraumējos un sev tik ierasto un patīkamo procesu nevarēju turpināt. Bija patīkami atsākt. Būtībā es dienu skaitam sekoju laikam līdz 42 dienu nozīmītei, pēc tam līdz nākamajai 100 dienu nozīmei dienu ir tik daudz, ka pārstāj tam sekot, vienkārši skrien katru dienu. Reizēm ir grūti, piemēram, kad ziemā jāskrien slimai, bet gandarījums to atsver.

Edgar, tev šogad esot apņemšanās katru mēnesi noskriet vairāk kilometru nekā iepriekšējā mēnesī. Nesāk jau kļūt par grūtu?

E: Pirmkārt tas palīdzēja gada sākumā nepārforsēt, nesaskriet par daudz, nesatraumēties. Tagad uz gada beigām, kad jau esmu ieskrējies, tas neļauj padoties slinkumam, motivē. Katra mēneša sākumā jau parēķinu, cik vidēji dienā būtu jānoskrien. Tad šim plānam atliek tik sekot.

Edgar, tu pēc amata esi pētnieks. Tev šis zinātniskais, matemātiski pamatotais piegājiens ir raksturīgs visās lietās? Treniņu process, diētas, baskāju skriešana – visam tev jāizurbjas cauri pašam?

E: Es daudz labprātāk pats vēlos izprast, kā funkcionē organisms, nekā man to pasaka priekšā, piemēram, treneris. Es negribu kaut ko darīt tikai tāpēc, ka man kāds tā saka, man ir svarīgi izprast iemeslus. Pēdējā laikā pat esmu noklausījies vairākus fizioloģijas kursus. Tas saistīts ar manis izmantoto diētu, vēlējos izprast loģiskos pamatojumus, kā tas strādā, kā veidojas ketonķermeņi, kādi fizioloģiskie procesi tur notiek.

Veiksmīgi ir noritējis pirmais Baltijas baskāju skriešanas ultramaratons. Kā jūs savā starpā dalījāt pienākumus to organizējot?

E: Mēs jau bijām tikai vieni no organizatoriem. Baskāju skrējiena gar jūru autori ir Baiba un Kaspars no Adventure Tour Time. Mēs arī bijām domājuši par sacensībām, taču ne uzreiz par ultramaratonu. Mūsu sākotnējās idejas bija piezemētākas.

A: Satikāmies, izrunājāmies. Bija jūtams milzīgs entuziasms no mūsu partneru puses, jau bija konkrētas idejas par sacensību trases vietu. Kaspars un Baiba vairāk darbojās ar tehniskām lietām, organizatoriskiem jautājumiem, kopā domājām, kas tieši skrējējiem būtu nepieciešams un kā to nodrošināt. Mūsu atbildība bija pasākuma popularizēšana, ieinteresēt medijus, nodrošināt skrējiena atspoguļojumu.

Kādas tagad ir sajūtas pēc noorganizēta mača? Nākotnes ieceres? Turpināsiet?

E: Protams, turpināsim. Esam piefiksējuši dažādas kļūdiņas, kuras nākamreiz vairs nepieļausim. Bet pirmajai reizei pašiem šķiet, ka bija labi.

A: Sajūtas ir ļoti patīkamas. Visu laiku likās, ka mačs būs kaut kad rudenī un tad pēkšņi bija palicis tikai viens mēnesis visu darbu pabeigšanai. Liels paldies arī jāsaka Aivaram703 par numuru izgatavošanu. Tikai pēc skrējiena tu redzi tās lietas, par kurām nebija padomāts. It kā visām norisēm gājām cauri vairākas reizes, cenšoties visu paredzēt. Pēc tam paši brīnījāmies, kā neesam par kādu niansi padomājuši. Bet tā tagad ir pieredze, lai nākamajā reizē būtu vēl labāk.

E: Es, piemēram, ar visiem darbiem vispār biju aizmirsis, ka man ne tikai uzruna jāsaka, bet pašam arī garais gabals jāskrien. Par sevi padomāt laika nesanāca.

A: Pat pēdējā brīdī vēl bija kuriozi. Zvanīja viens skrējējs, kurš bija nokavējis transportu, interesējās, kā tikt uz Mazirbi. Beigās atbrauca ar taksi, bet mēs skrējām sagaidīt, lai viņš zinātu, kur tālāk jādodas.

Kā tad paši noskrējāt?

E: Rezultāta ziņā noskrēju slikti (Edgars bija pirmais 53 kilometru distancē – red.). Iepriekšējā dienā nesanāca paēst, kad vakarā atbraucām līdz Mazirbei, veikals jau bija ciet. Tā arī paliku tukšu vēderu. Ja nopietni, tad gatavošanās procesā biju skrējis par maz.

Jau šogad bija atbraukuši dalībnieki no Igaunijas, viens arī no Lielbritānijas. Jums ir kontakti ar baskāju skrējējiem citās valstīs, lai pasākumu padarītu internacionālāku?

E: Kontakti ar dažādām baskāju skriešanas biedrībām ir. Vieni ir aktīvāki, citi ne tik ļoti. Virknei jau šogad izsūtījām informāciju, bet sagatavošanās laiks bija īss un mūsu pasākums kalendārā pārklājās ar citām sacensībām. Dāņi ir daudz un aktīvi, viņi atbildēja, ka labprāt būtu braukuši, bet jau tajā dienā bija saplānojuši Berlīnes maratonu.

A: Igauņi bija ļoti apmierināti ar maču. Slavēja skriešanai ideāli piemēroto jūrmalu. Teica, ka pat nav varējuši iedomāties, ka var skriet 5 stundas un visu laiku ir perfekts smilšu klājums bez akmeņiem, bez zālēm. Ideāli skaista jūrmala.

Pašiem nav doma apmeklēt kādu baskāju skriešanas pasākumu ārzemēs?

E: Labāk vienkārši braukt uz kādu iepatikušos skrējienu, piemēram, Apkārt Vīlandes ezeram un skriet to basām kājām. Nemaz tik daudz tieši baskāju skrējienu nemaz nav. Atradām vienu Nīderlandē, arī laikam gar jūras krastu, bet aizbraukt nav sanācis.

Edgar, tev pašam bija kāda tulzna pēc 53 kilometriem pa pludmali?

E: Nebija. Pēc finiša sēdējām ar Mārtiņu Puriņu, pļāpājām. Viņš norādīja, ka man no viena pirksta asins tek, vēl nopriecājās, ka ne viņam vienīgajam pēdas tulznās. Es pats pat nebiju pamanījis, apskatījos. Tulznu nebija, bet laikam pēdējā posmā, kur bija arī niedres, pirkstu biju vienkārši pārdūris. Dažiem kājas gan izskatījās diezgan traģiski, tomēr pie skriešanas basām savi jāradina pakāpeniski. Smiltis pludmalē jau darbojas kā smilšpapīrs.

Valmierā nebija plānots skriet maratonu basām?

E: Gada derībās biju ierakstījis, ka šī gada plānos ir noskriet basām vismaz maratonu. Uz Valmieru šis punkts jau bija izpildīts. Un ar basām es tik ātri arī nenoskrietu.

Edgar, tu esi pasniedzējs gan Latvijas Universitātē, gan Vidzemes Augstskolā. Droši vien ir studenti, kuri skrien, atpazīst tevi. Kā ir – nāk klāt runāties par skriešanu, prasīt padomu?

E: Īpaši tādu situāciju bijis nav. Vienu gan atceros, ka cilvēks nāca runāt par programmēšanu, atpazina mani un saruna jau ievirzījās par garo distanču skriešanu.

A: Edgars pasniedz pirmajiem kursiem, viņi vēl ir kautrīgi. Vidzemes Augstskolā bija gadījums, kad kontroldarbam students bija pielicis post skriptum, ka atbalsta dabīgu kustību un skriešanu.

E: Uz ielām gan nāk klāt pilnīgi sveši cilvēki runāties. Dažādi gadījumi bijuši. Savā dzimšanas dienas 30 jūdžu skrējienā izskrēju kaut kur pie Garkalnes no meža un vīram, kurš grāba lapas, vaicāju, uz kuru pusi tieši ir Garkalne. Viņš teica, ka jau esmu Garkalnē un vaicāja, vai es tā no Pļavniekiem esmu atskrējis. Bija mani Pļavniekos redzējis.

A: Ropažos atbrauca kaimiņš uzart dārzu un sāka stāstīt savu radu ķēdi, kurš Edgaru bija redzējis ziemā skrienot šortos un T-kreklā.

E: Īsajā tērpā es sāku skriet tikai pagājušajā ziemā. Pirms tam skrēju kā visi.

Baskāju skriešana, uzturs. Mērķtiecīga virzība uz visu dabīgo. Kas tālāk?

E: Dzīvošana mājā tuvāk pie dabas. Dzīvoklis nav īsti dabīgi. Teltī man vēl neatļauj dzīvot.

A: Viņš vienu reizi ziemā aizgāja pārgājienā. Es nebiju gatava piebiedroties. Biju uztraukusies. Sals kārtīgs -20. Mēģināju atrast kompāniju Edgaram, bet neviens nepieteicās. Nezin kāpēc. Aizgāja viens, mēs ik pa laikam sazvanījāmies. Pēdējais zvans aprāvās, kad sāka jau krēslot. Vairs vakarā sazvanīt Edgaru tā arī neizdevās. Bija atradis labu nakšņošanas vietu, bet tur nebija zonas. Tu, Edgar tajā naktī noteikti gulēji labāk nekā es.

E: Tas bija tāds īslaicīgs pasākums, gribētos ilgāk pamēģināt tādu dzīvi.

Blogā aprakstīto nakšņošanu alā neesi mēģinājis atkārtot?

E: Neesmu gan. Ala izskatījās tāda ieplaisājusi, jāmeklē cita ala. Tagad mums ir daļēji aparts lauks, varētu tur kādu vigvamu uzcelt.

Alīna, cik tu esi tālu līdzi Edgaram šajās idejās?

A: Nav tā, ka es būtu gatava dzīvot mežā, man patīk cilvēki. Edgars pēc dabas ir pētnieks, viņam viss ir jāizmēģina pašam uz savas ādas. No otras puses, es nekādi nevēlos viņu ierobežot. Priecājos, ka viņš attīstās kā personība, uzzina ko jaunu. Nekad jau dzīvē nevar zināt kā viss attīstīsies. Šobrīd jau vēl nav nekas traks.

Tajā pat laikā arī tu esi nonākusi līdz baskāju skriešanai. Abi viens otru papildiniet un ietekmējaties?

A: Mums ir ļoti dažādi raksturi. Edgars ir pētnieks, es esmu konservatīvs cilvēks. Nevaru pieņemt ko jaunu tikai tāpēc, ka ir zināms, ka teorijā tas strādā. Kad Edgars sāka skriet basām kājām, es biju ļoti skeptiska. Bet pati satraumējos, Edgars ieteica pamēģināt. Kad man tas palīdzēja, tikai tad es to pieņēmu. Man piemēram bija ideja, ka svaigēšana varētu būt man optimālais ēšanas režīms. Edgars mani tajā atbalstīja. Mēs gandrīz mēnesi ēdām tikai svaigus produktus, kaut vīrietim, kas līdz tam ir ēdis visai tradicionāli, tas nav viegls lēmums. Jo vairāk, ka Edgars tajā laikā skrēja garus gabalus, gatavojās pirmajai ultrai. Ar to visu gribēju teikt, ka ir daudz dažādu netradicionālu ideju, kuras nevajag noraidīt tikai tāpēc, ka sabiedrības vairākumam tā nav pieņemts.

Kāpēc svaigēšanas eksperimentu pārtraucāt?

A: Vieglāk sevi ir noskaņot, ja ir noteikts termiņš. Sākotnējais uzstādījums bija 2 nedēļas. Sanāca ilgāk, bet sekoja brauciens uz Franciju un tur vienkārši nevarēja neēst garšīgos kruasānus. Pati vēl kādu gadu turpināju režīmā, ka visu dienu ēdu svaigus produktus, bet viena ēdienreize dienā paliek tradicionāla. Cilvēks gan ir slinks pēc dabas un pakāpeniski tas pārgāja atpakaļ pie tradicionālas ēšanas.

Kas bija grūtākais svaigēšanas ēdienkartes plānošanā? It ka jau šķiet, ka tieši ietaupās laiks uz ēdiena gatavošanu.

A: Pirmās dienas var grauzt burkānus, ābolus, ir dārzeņi, bet ar laiku gribās lielāku dažādību. Tad ir jāmeklē informācija, receptes, tas sāk prasīt papildus laiku. Apgrūtina tas, ka ir jāplāno uz priekšu. Tu zini, ka nevari jebkur ieskriet kaut ko ātri uzkost. Man blakus darbam ir svaigēšanas restorāns, bet vienalga saplānot dienu reizēm bija sarežģīti.

E: Man sākumā bija jāpiedomā, lai es kaut ko nejauši neapēdu. Pirmdienas rītā aizgāju uz darbu, kafijas pauzē automātiski uztaisīju sev tēju. Bet tur jau temperatūras režīms.

A: Jā, tieši tēja bija tā, no kuras bija grūti atteikties.

Alīna, tev traumas dēļ, pēc tam mainot skriešanas stilu iznāca garš pusmaratonu gavēnis. Tagad ar Valmieru esi atgriezusies.

A: Pirms diviem gadiem, kad satraumējos kā visi iesācēji skriešanu uztvēru nedaudz savādāk. Gribējās ātrāk, gribējās vairāk. Sakumā bija pat grūti staigāt, es to ļoti emocionāli uztvēru. Galvā bija domas, ka droši vien vairs nekad neskriešu. Kad atsāku, bija prieks pat par mazajām 2-3 kilometru distancēm, kuru dēļ agrāk pat nebūtu gājusi ārā. Sāku izbaudīt katru skrējienu, priecāties par katru kilometru, ko varu noskriet. Daudz vairāk uzmanības pievērsu savām sajūtām. Savukārt sacensībās rezultātam vairs nav tik liela nozīme. Prieks par ātru skrējienu ir, bet tas vairs nav primāri. Tagad draugiem, kuri tikai sāk skriet, iesaku mērenību. Labāk mazāk un lēnāk nekā pārforsēt un tad izlaist ilgu laiku atgūstot veselību. Valmierā skrēju pusmaratonu vienkārši – kā skriesies. Valmieras maratons ir manā dzimšanas dienā, sākumā pat bija doma par pirmo maratonu, taču nepaspēju sagatavoties. Edgars gan centās mani iedvesmot un iedrošināt, ka vajag pamēģināt. Pusmaratonā sanāca personīgais rekords.

Cik tālu atlikti plāni par pirmo maratonu?

A: Man joprojām šķiet, ka tas ir baigi daudz. Kad saņemšos, man gribētos sagatavoties un noskriet ar prieku. Nav vēlmes mocīties un vēl beigās uzrādīt nekādu rezultātu. Tuvākajos gados noskriešu.

Kādam jābūt rezultātam, lai tu būtu apmierināta ar maratonu?

A: Domāju, ka varu noskriet ap 5 stundām, gribētu sagatavoties, lai varu pa 4:30. Vēl labāk iekļauties 4 stundās, bet tā kā Edgars savu pirmo maratonu noskrēja tikai 10 minūtes ātrāk, tad saprotu, ka tie ir tikai tādi nereāli skaitļi mana galvā. Par 4:30 es būtu ļoti priecīga.

Kāds Edgar tev komentārs par Alīnas plāniem?

E: Man jau šķiet, ka viņa nedaudz pārspīlē. Ja pusmaratona rezultāts ir ap 1:50 un paņem parastu 16 nedēļu sagatavošanās programmu, tad 4:30 vajadzētu būt mierīgi, droši vien pat ātrāk.

A: Ticēšu Edgaram, bet man šajā jautājumā ir savs viedoklis.

Ka radās jūsu lietotājvārdi?

E: Mans niks radās, kad es vēl neskrēju, pat nebiju domājis par skriešanu. Niks radās no galda spēles Katanas ieceļotāji. Tur ir jāvāc dažādi resursi, viens no resursiem bija rūda (ore – tulkojumā no angļu valodas nozīmē rūda, attiecīgi oreman – rūdas vīrs – red.) un man ar to rūdu vienkārši veicās. Pēc tam uztaisīju savu emuāru, bet tas viss bija vēl stipri pirms skriešanas karjeras.

A: Edgars pēc tam pat uzvarēja Katanas ieceļotāju Latvijas turnīru, laikam bija atklājis īsto algoritmu veiksmīgai spēlei. Mans niks arī radās stipri sen. Vidusskolā, pildot angļu valodas mājas darbu, vārdnīcā to pamanīju. Patika tas vārda ritms. Nozīme laikam bija maza lieta, maza radība. Tas vārds iekrita atmiņā. Kad sistēma reģistrējoties prasīja, to arī automātiski ierakstīju. Tagad jau ir pierasts.

Novēlējums kluba biedriem.

E: Nebaidieties eksperimentēt. Cilvēki ir pieraduši pie tradicionāliem uzskatiem dažādās dzīves jomās. Ir vērts ar sevi paeksperimentēt. Tikai pirms tam jāuzkrāj zināšanu bāze.

A: Mēģiniet ieklausīties savā iekšējā balsī, pievērsiet uzmanību savām sajūtām. Tās vislabāk pateiks priekšā kā rīkoties. Un nevajag baidīties no kaut kā atteikties, jo tieši tas var dot grūdienu tālākai attīstībai.

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiks piešķirta vienam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai būt čaklākajam „Apkārt pasaulei” kilometru vācējam komandā. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.