Divdesmit četras stundas

Iesakām apbruņoties ar lielo kafijas krūzi, jo lasāmgabals nebūs īss.

Dažādas sakritības, zīmes, notikumi un sajūtas. Lindas stāsts.

18.aprīlis, saņemu e-pasta ziņu no Aināra: „Ir uzradusies viena brīva vieta braucienam uz PČ 24 stundu skrējienā 11.-12. maijā. Iespēja paskriet, paskatīties utt. Saistību un uzdevumu nekādu:) Varbūt, ka var Tevi savanģot?”

Man šajā situācijā būtu vajadzējis atbildēt: „ Paldies par piedāvājumu, lai arī cik kārdinoši tas nebūtu, es nevaru tam piekrist, jo tikai nedēļu pēc šī pasākuma man skrienams mans pirmais maratons ar mērķa laiku 3:33, kas nolīgts kādās trakās derībās. Bet, lai jums pārējiem tur veicas un izdodas piepildīt savus mērķus!”

Bet, es atbildēju: „Oho, nu gan iedevi vielu pārdomām! Man ir daudz jautājumu, varu Tev rīt uzzvanīt?”

Ja jau rakstu šo, tad ir skaidrs, kādu atbildi pēc  ne pārāk ilgām pārdomām es devu…

Laika posmā līdz izbraukšanai uz Nīderlandi, kur norisināsies šis skrējiens, turpinām sazināties ar Aināru, lai precizētu līdzi ņemamās pārtikas, apģērba, medikamentu un citu detaļu veidu un apjomu. Kādu dienu Ainārs man raksta: „Vēlreiz pārlasīju Jekaterinas rakstu par pagājušo gadu. Tavs komentārs ir pirmais:) Vai atceries, ko ierakstīji?” Tiešām neatcerējos, bet apskatījos, viens no teikumiem bija šāds: „Par spīti visiem apetīti ne pārāk rosinošajiem aprakstiem, pēc šī radās vēlme pamēģināt ko līdzīgu.” Un tad vēl atceroties, ka pirms neilga laika žēlojos, ka sen nav bijis normāls atvaļinājums, neesmu nekur bijusi, sāku saprast, ka vēlēšanās tiešām mēdz piepildīties!

Kad esam jau ceļā un nobrauktas 12 stundas, es visnotaļ satraukti saku, ka tā būtu tikai puse no sacensību laika, bet šķiet, ka braucam jau tik ilgi… Par to vēl saņemu zobošanos rīta pusē, kad man tiek paziņots, ka vēl nav pat 24 stundas pagājušas, bet mēs jau esam pāris reizes pasnauduši, parunājuši ar Vācu policistiem, padzēruši brokastu tēju, apmeklējuši vairākas ceļmalas tualetes, noskatījušies trīs filmas… Tas mani tiešām satrauc. Iepriekš sacensību sakarā biju baidījusies tikai par nakti – kā būs, kad nāks miegs, bet jāturpina skriet, kā ar to cīnīšos un cik tas būs grūti, bet nu jau sāku raizēties par to, kā izturēšu TIK ilgu laiku distancē. Ir jau skaidrs, ka visu laiku neskriešu, bet konkrētas stratēģijas nav.

Man tiek jautāts par šo sacensību plāniem. Nezinu, ko atbildēt. Andris un Ainārs saka, ka jānoskrien pirmais simtnieks un tad jau redzēs, kā būs tālāk. Nezinu, ko atbildēt.

Ierodamies Steenbergen pilsētelē, kur norisināsies sacensības. Tiekam aizvesti uz mūsu apmetnes vietu – StayOkey hosteli. Tur priekšā jau daudzu citu valstu delegācijas. Sajūtos šeit neiederīga – visi izskatās tik nopietni – vienādos sporta tērpos. Mēs – katrs atšķirīgs. To arī tad izvirzām par mūsu vienojošo īpašību – mums patīk dažādība.

Sacensību rītā ierodamies sacensību vietā, sākam iekārtot savu pitstopu, kurš būs mūsu mājas tuvākās 24 stundas. Blakus mums ir lietuvieši, vēl mazliet tālāk norvēģi un jaunzēlandieši, otrā pusē – itāļi. Man nav, ko daudz likt galdā, jo sacensībās ēdamā un dzeramā apgādi man apsolījies nodrošināt Ainārs, laikam kā kompensāciju tam, ka mani pierunājis uz šo avantūru. Es tik uzlieku galdā savu bazilika podu, ko diezgan impulsīvi iegādājos iepriekšējā vakarā, kad devāmies šopingā.

Atšķirībā no līdz šim skrietajām sacensībām, pirms šī skrējiena man atkrita satraukums par paspēšanu uz labierīcībām, jo bija skaidrs, ka tās noteikti nāksies izmantot skrējiena laikā, līdz ar to pirms starta izslēdzu stresošanu par šo apstākli.

Visu rīta cēlienu līņā sīks lietutiņš, gaiss ir pavēss, nav tas patīkamākais laiks skriešanai. Līdz startam gan lietus pārstāj līt, bet tomēr es tērpjos garajā sporta tērpā, man nepatīk salt.

Pulksten divpadsmitos sagaidām starta šāvienu un dodamies piedzīvojumā. Es dodos nezināmajā. Sākums ir ļoti pozitīvs. Šķiet, ka pirmās divas stundas smaids nepamet manu seju. Sākotnēji dēļ pozitīvās atmosfēras visapkārt, vēlāk jau arī dēļ tā, ka bieži dzirdu pieminām Latvijas vārdu, par to parūpējies Džo, nokļūstot sacensību vadībā.

Šobrīd atmiņas jau paplēnējušas, jāmēģina savas sajūtas restaurēt ar uz mājām sūtītajām īsziņām.

Noskrietas 4 stundas, kad rakstu: „Noskrieti 14 apļi, atpūšos, pamazām sāku sagurt.”

Tā laikam bija pirmā ilgākā atpūtas pauze – apsedzos ar pledu, Andris piesteidzās ietīt arī manas kājas, atbalsta komanda Evitas personā apjautājas, ko vēlos ēst vai dzert – apkalpošana ir augstākajā līmenī. Atpūšos un dodos tālāk.

Nākamā īsziņa: „Te visi savējie, svešo nav, jau sapazinos ar leišiem, krieviem, trasē papļāpāt var ar jebkuru. Ir interesanti. ¼ noskrieta, 50 km.”

Trasē ik pa brīdim ar kādu papļāpāju, visus jau vairs neatceros, atmiņā palikusi vietējā – nīderlandiete Vilma, kurai nākamajā dienā bija dzimšanas diena – 46 gadi. Viņai šīs bija sešpadsmitās diennakts sacensības, līdzšinējais rekords 214 km, mērķis – protams, to pārsniegt. To viņa arī izdarīja.

Pēc 9 noskrietām stundām: „Man 70, atpūtas pauze. Pēdējos 5 apļus paskrēju ar leiti.”

Kopumā duetā ar lietuvieti Aidas noskrēju kādus 10 apļus, viņš pieteicās man kompānijā, kad paša izredzes uz labu rezultātu pārtrauca kājas trauma. Atpūtas pauzē tiku arī pie kāju masāžas no lietuviešu masiera. Turpinot ceļu, sāku just spēcīgu sagurumu kājās, kas pamazām pārgāja sāpēs. Pēc dažiem apļiem saku lietuvietim, ka iešu malā. Andris aizved mani uz organizatoru nodrošināto masāžu, tur pamocos sāpēs, bet tās ir mazohistiski patīkamas.

Pusnaktī: „Pie 80tā izbeidzos, ceļu saites, biju uz masāžu, tagad atbalstīšu čaļus un pasoļošu, cik varēšu. Nu jau kļūst vēsāks, brīžiem uzlīst.”

Tas „brīžiem uzlīst” pāriet nepārtrauktā lietū, vienubrīd pat krusā, sēžu ietinusies guļammaisā, tērzēju ar atbalsta komandu un jauniegūtajiem draugiem no lietuviešu komandas. Gaidu, kad lietus pāries un varēšu distanci turpināt soļojot. Miegs piezagās ātrāk par lietus beigām. Ar guļammaisu uz muguras dodos vēl vienā aplī, kura beigās mani gaida gulēšanai paredzētā sporta zāles grīda. Paguļu trīs stundiņas mitrā guļammaisā. Ap astoņiem no rīta mostos ar sirdsapziņas pārmetumiem, ka neskrienu. Ir pārstājis līt, dodos trasē.

Pusdeviņos no rīta: „Labrīt! Pagulēju 3h, tagad turpinu kustēties – soļoju.”

Bija vēlme sasniegt tos maģiskos 100 km. Atlikušais laiks man to atļāva. Kājas gan ne. Tiku līdz 95.km un metu mieru. Manu lēmumu atbalstīja un pat veicināja mūsu šefs – Andris.

Pusotru stundu pirms finiša: „Gribēju sasniegt maģiskos 100 km, bet tomēr laikam nebūs, kājas galīgi beigtas.”

35 minūtes līdz sacensību finišam, tomēr nolemju doties noslēdzošajā gājienā. Ja iesākumā bija nedaudz neērti, ka eju, tad tagad jau zombiju gaitā ejošu sportistu skaits ir krietni liels un jūtos jau kā savējā. Mazliet pārsteidz tie, kuri skrienot garām uzsauc: „Looking good!” vai „Good job!”. Gribas vaicāt – jūs ko – ņirgājaties? Bet saprotu, ka tas tā nav, te visi ir savstarpēji laipni un pozitīvi un kroplīgā pārvietošanās netiek izsmieta.

Man sanāk noklibot vienu pilnu apli, starta zonā jau savākušies cilvēki, aplaudē un uzgavilē, man jau kopš iepriekšējā vakara tur ir divi fani, kuri katrreiz, kad skrienu/ eju garām sauc mani vārdā un uzmundrina! Saviļņojums ir milzīgs. Satieku Gintu, kura man iedod valsts karogu, uzlieku to plecos un turpinu savu pēdējo apli. Refreshment zonā izveidojies līdzjutēju koridors, kuram jāvirzās cauri, tur pat saņemos tiešām nedaudz uzskriet. Valdu asaras. Domāju, ka tās jāpataupa finišam.

Skaļruņos skan – divas minūtes līdz finišam. Cenšos pielikt soli, grūti, sāp. Rēķinu, līdz kuram līkumam vēl varētu paspēt aizklibot. Minūte līdz finišam. Caur sāpēm nedaudz paātrinu tempu. 10, 9, 8, 7, 6, 5, 4, 3, 2, 1… viss. Nometu zemē kociņu ar savu numuru, pēc kura tiks mērīta mana nepilnā apļa distance. Emociju vairs nav, ir kaut kāds nesaprotams tukšums. Kas man tagad jādara? Esmu pāris metrus pirms 2 km atzīmes, tātad galvā sarēķinu, ka kopumā esmu pieveikusi 99 km. Uzzinu, ka pie kociņa man nav jāpaliek, viss tikšot sarēķināts arī bez manis. Vēlāk gan, skatoties rezultātos, nākas secināt, ka tā nebija noticis, man oficiāli pieskaitīti tikai pilni pieveiktie apļi bez noskrietās gandrīz 2 km astītes.

Pa ceļam uz bāzes nometni satieku arī Vilni, prieks par viņa rezultātu!

Pēdējā īsziņa no pasākuma: „99.finišs! Šobrīd pat nav īsti vairs, ko teikt.”

Un tā tas beidzās. Pāri visam – tikai un vienīgi pozitīvas emocijas. Neliela vilšanās pašai par sevi, bet loģiski domājot uz neko vairāk arī cerēt nevarēju. Galvenais secinājums – šādam pasākumam vajag trenēties. Vairāk kā to darīju es. Nekādus slēptos talantus sevī neatklāju, nekas man netika dāvināts, ir jāstrādā, lai gūtu lielākas uzvaras!

Bija bažas – kā būs riņķot visu laiku pa vienu apli? Pilnīgi normāli, neapnika nevienu brīdi. Vēroju apkārtni, pedantiski iekoptos piemājas bruģdārziņus, pīles kanālā, kādā mazdārziņā gailis uzdziedāja, līdzjutēji, skrējēji, sarunas un ēšana. Ā, gandrīz aizmirsu pašu svarīgāko – organizatori bija sarūpējuši ļoti garšīgus mafinus (melleņu bija visgardākais) un buljonu. Reizēm garšoja arī apelsīns.

Apbalvošanas ceremonija un pjedestāla augstums gan bija ņirgāšanās par sportistiem, kuriem nācās tupus rāpus rāpties uz un no saviem pelnītajiem pakāpieniem.

Vaicāsiet – vai bija vērts upurēt savu pirmo maratonu, lai piedalītos šajā pasākumā? Tā kā man nav lielu sportisko ambīciju – noteikti‼! Nevaru jau sagaidīt nākošo šāda veida pasākumu. Bail jau reklamēt – bet man tā bija emocionāli pozitīva izklaide 24 stundu garumā.

Un tagad laiks pateicībām un uzslavām! Mani varoņi šajās 24h bija Vilnis, Džo, kuri cīnījās līdz galam un Ginta no atbalsta komandas, kura izturēja visu laiku ar mums, nezinu pat teikt, kam bija vieglāk – viņai vai mums? Bet ne mazāks paldies arī Evitai, Andrim, tāpat arī Krievijas un Baltkrievijas komandu treneriem par uzmundrinājumiem skrējiena laikā, lietuviešu kolēģiem par kompāniju, sarunām un masāžu, pārējiem mūsu komandas biedriem par uzmundrinošajiem uzsaucieniem trasē garāmskrienot. Un paldies arī jums – kas sekoja līdz, pārdzīvoja līdz ar mums, ik pa laikam palasīju jūsu komentārus un nodevu sveicienus skrienošajiem, tas tiešām bija saviļņojoši.

Apziņas uzplaiksnījumi no Aināra

Nemeklējiet te hronoloģisku secību, jo laiks lineārs ir tikai mūsu relatīvajā realitātē. Garo skrējienu laikā tam vispār nav būtiskas nozīmes.

Atšķirībā no Latvijas bobsleja izlases pagājušajās olimpiskajās spēlēs es pret dzīves dotiem mājieniem cenšos izturēties nopietni un saprast tos no pirmās reizes, lai izvairītos no atkārtotas “pamācības” jau skarbākā formā. 20. aprīlī, tieši trīs nedēļas pirms mača, kopā ar Regulatus riņķojot Skanstes apļos, pie vārdiem “mēs ar Didzi Nidā” man izdodas pirmo reizi skriešanas karjerā kapitāli nokrist uz asfalta. Celis sasists un nobrāzts riktīgi, krakšķ un sāp, bet es, kasot no biksēm ārā gaļu kopā ar spalvām, pārdomāju, ko man tagad vajadzētu saprast Holandes skrējiena sakarā.

 Dienu pirms mača Valdis pierunā izskriet rīta rosmi. Citi vēl guļ. Te noteikti nav dienvidi. T krekls apakšā, garais krekls pa virsu, komfortabli ir tikai skrienot pa vējam. Vējš ir nepārtraukti. Bet mēs grāvī atrodam vienu dzeltenu tulpi. Valdis to plūc un nes Lindai. Tieši tāpēc skrējiens ir izdevies.

 Man tiek 199. numurs. Nepatīk man tādi mājieni. Kaut kā esmu pieņēmis, ka rezultāti šajā distancē sākas no 200 kilometriem.

 Forša sajūta, kad trasē parādās Latvijas līdzjutēji ar karogi. Forša sajūta, kad reproduktoros skan Tuksneša vētras atsūtītais novēlējums. Forša sajūta, kad zini, ka daudzi noskrienieši sūta mums savas labās domas.

 Lindas baltā jaciņa perfekti sader ar citiem Latvijas izlases aksesuāriem – vismaz vienu cilvēku varam saģērbt it kā valstsvienības parādes formā. Parādē karogu nesīs Linda. Formas sev ieķeksēju pie darāmajiem darbiem uz nākamo gadu.

 Tuvojoties tumsai ar interesi vēroju, kā izpalīgi visā apļa garumā sāk izvietot sveces stikla burkās. Vajadzētu būt ģeniālam skatam, kad tās aizdedzinās. Bet ir vējš un lietus. Normāli deg tikai tās, kuru burkas noliktas uz sāniem ar dibeniem pret vēju. Visās citās sveces ir vai nu nopūstas vai burkas līdz pusei pilnas ar lietus ūdeni.

 Kādā brīdī piegriežas visu laiku ievērot ideālo trajektoriju un ekonomēt metrus, sāku līkumot no vienas trases malas uz otru, lai tikai “iedotu pieci” visiem iespējamajiem sīčiem, kuri karājas barjerās.

 Maču ir vēlams sākt veselam. Pretēji var darīt tikai cilvēki ar tādu psihi kā Arnem. Viņš tagad var precīzi definēt, kuras pretsāpju tabletes cik ilgi strādā.

 Krievijas izlases treneris iepriekšējā vakarā brīdina, ka mačs sāksies tikai ar 13. stundu, pirmo pusi vispār iesaka gulēt un neiespringt par noskrieto. Kā tad! Džo jau pēc 4-5 apļiem ir pirmais, pats situāciju meitenēm pitstopā raksturo ar: “Nu ir sūdi!” Nav tik traki – Latvijas vārds visu laiku ir komentētāju mutēs un skan pa visu miestu.

 Mums ar Valdi startā Andris ierāda vīru no Krievijas. Uzdevums – tikai skriet līdzi zilajai cepurītei, cik ilgi var. Viņa rezultāts būšot ap 250 km. Mēs to godīgi pildām. Valdis apļus trīs, pat uzsāk sarunu. Tad pāriet uz savu tempu un aiznesās. Es noturos vēl vienu apli, bet veidojas forša kompānija ar francūzi un norvēģi un arī mēs aizskrienam. Reti paklausīga Andrim tā komanda.

 Jau tumsā ar Vilni cenšamies kopējā barošanas teltī holandiešu dāmas pierunāt ieliet mums karstu tēju, glāzītēs salietā dažu minūšu laikā jau ir atdzisusi.

 Man galvā ir pašam sava programma, protams, bāzēta tikai uz personīgo pieredzi. Esmu nolēmis pirmo simtnieku skriet mierīgi – kādu stundu ilgāk “kā parasti” t.i. stundās deviņās. Tā arī sanāk. Esmu apmierināts, jo vairāk, ka nekas nav noberzts, tulznu nav, pašsajūta normāla. Tad gan jūtos nopelnījis kādu 20 minūšu atelpu, ko aizpildu pārģērbjot pidžamu jeb nakts drēbes. Pēc apļa gan to papildinu gan ar vēl vienu garo kreklu, gan vilnas cepuri. Super sajūta, ka beidzot vairs nekas nepūš ausīs.

 Jūs nestādieties priekšā, kādi cilvēki skrien 24 stundas. Tas būtu jādokumentē un tad open race vietas aizpildītu noskrienieši. Resni un tievi, klibi, ar tik līkām kājām, ka pat jātniekos neņemtu. Ir cilvēkiem griba.

 Ir arī otra galējība. Japāņiem dienu pirms starta 2stundīga komandas sapulce, visi kaut ko sēž un pieraksta. Mača laikā viņiem rāda tabulas kā 1. formulā ar apļa laika izmaiņām. Lielajās komandās on line režīmā datorā treneri čeko notikumus un dod komandas – tā pēdējā pusstundā vācieši par 800 metriem apspēlēja krievus komandu ieskaitē.

 Startā superīga sajūta. 400 trako vienkopus. Mēģinu līst bara vidū, jo īsajā formā tur vismaz vējš nesaldē.

 Jau vairākus apļus skrienam kopā ar Vilni. Es jau pidžamā mēģinu iekustēties pēc ģērbšanās pauzes, viņš nakts klozi vilks tagad. Kamēr gaidu, ēdu visu pēc kārtas. Labi, ka aplis tik īss – knapi paspēju uz tualeti. Bet prieks, ka organisms strādā perfekti – visu lieko ārā. Un bez sekām. Nav labi pārēsties. Bet Vilnis mani ir sagaidījis, apķeram laternas stabu katrs no savas puses un staipāmies. Nezinu, vai palīdz, bet tikmēr vismaz nav jāskrien.

 Apbalvošanas ceremonijā pjedestāls stipri par augstu. Vismaz šim sporta veidam. Apbalvojamās komandas pirmā dalībniece uzrāpjas ar ceļiem uz pjedestāla, tad stutējas kājās. Pēc tam aiz rokām velk augšā pārējās. Bet lejā jau arī kaut kā jātiek.

Sāk gāzt kā no spaiņiem. Eju teltī ar domu, ka pus distancē pilnīgi samērcēties nav prātīgi. Gāziens jāpārgaida. Nekas nemainās ilgi. Kaut kā stulbi sanāca.

 Ir noteikums. Tu vari skriet kopā, ar ko vien gribi, izņemot savas valsts meitenes. Draud diskvalifikācija, bet Linda ta mums tikai viena. Sadisti.

 Ko tik cilvēki nevilka mugurā lietus laikā. Plēves apmetņus, folijas segas, Krievijas izlase visi skrēja garajos parādes treniņtērpos. Džo pa virsu visam uzstiepj pēdējo sauso garo kreklu un aiziet. Pēc 2 minūtēm sākas krusa.

 Atvadu vakariņās pie mums pienāk organizatoru pārstāvis. Atvainojas par laika apstākļiem. Un tikai pēc tam jautā, kā patika. Mums patika, jo mēs paši esam pozitīvi un forši.

 Tagad uzmanību meitenēm!

Ja kaut kas no šī visa – stāstiem, bildēm jūs uzrunāja, lūdzu, uzrakstiet tiešajā pastā. Neko vairāk nevajag. Tikai piefiksēt, ka uzrunāja.

Esmu oficiāli iecelts par atbildīgo, lai nākamgad Latvijai būtu pilna sieviešu komanda.