8000 metri pēc maratona

Kā tas viss iesākās? Es pat nezinu, bet es zinu, kā tas beidzās… Bija tumšs 29. jūlija vakars un pavisam viens, tikai datora monitora apspīdēts, es aizpildīju pieteikuma anketu Daugavpils 50km skrējienam. Tieši tā un tieši toreiz viss iesākās.

Kā jau ierasts, es skrēju pa Biķernieku trasi, citreiz ap Mežciemu. Reizēm viens, bet reizēm ar Udreenu. Tāpat es skrēju pakaļ Pulvermucai, bet viņa spītīgi nedevās man rokā. Viss notika kā vienmēr, es ēdu, skrēju un gulēju un šo to pa vidu ar’.

Bet kalendārs bija nepielūdzams, dienu no dienas tas pietuvināja mani tam – Daugavpils “50”niekam. Un lūk, ir 2012. gada 18. augusta pēcpusdiena. Es kopā ar Udreenu dodos uz Rīgas autoostu, kur 14.30 sāksies iekāpšana autobusā Rīga – Daugavpils.

Pēc brīža uz mūsu pusi virzamies pamanīju Anduli. Uzsaucu šim un tālāk jau autobusu gaidījām trijatā. Atraduši savas vietas, ērti iekārtojāmies un bijām prom Daugavpils virzienā. Pēc nepilnu četru stundu brauciena bijām klāt, nu jau citā autoostā, pavisam nemanot Andulis tika norīkots par vecāko ceļa meklēšanā. Jāatzīst, viņam tas veiksmīgi izdevās. Pēc 10 – 15 minūtēm bijām klāt – Saules iela 24.

Dežurante atvēra mums durvis un laipni norādīja virzienu, kur meklējams 50nieka patrons A.Dudels.

Iegāju klasē, pēc brītiņa man izsniedza dalībnieka numuru ar piebildi, ka būšot jāpārstāv policijas komanda un obligāti jāskrien līdz galam. Šī piebilde tā bišķi aizķēra.

Mums tika izrādīti jau iepriekš sarūpētie apartamenti, paldies, jo ar dzīvošanu viss bija patiešām forši! Nolikām mantas un gājām ielās apskatīt pilsētu. Bija, ko redzēt un uz ko skatīties ar’. Ieturējām vakariņas “Čilli picā” un atpakaļ uz “mājām”.

Pulksten 20.00 apmeklējām sapulci, kur tika apstāstīts viss par sacensību norisi. Tad atpakaļ uz istabiņu, kur sekoja visa veida sarunas par un ap skriešanu. Daudz interesanta par sevi un ne tikai pastāstīja Andulis. Tad jau pamazām gājām gulēt. Iepriekš es centos par to nedomāt, bet tikai klusiņām cerēju, ka izdosies ātri iemigt un labi izgulēties, bet te tev nu bija, pa labi no manis jau saldi gulēja Udreens,  pa kreisi Andulis. Bet man nekā, es mētājos pa gultu kā asaris tīklos. Lai gan neatceros kā, bet beigās tomēr iemigu.

Man liekas, mēs visi bijām uzlikuši modinātājus, bet nezvanīja neviens no tiem, laikam pie vainas pirmssacensību uztraukums. Pamodos, bija pienācis laiks tik galā ar cieto riekstu – brokastīm.

Tik grūti jau nemaz nebija, zināju ka tie būs banāni, bet cik? Apēdu trīs un domāju, vai ēst vēl vienu vai tomēr ne. Beigās tomēr apēdu, vienkārši gribējās un tāpēc apēdu.

Prom uz startu. Atnākot pamanīju dažus, kas jau sildījās, citi savā starpā čaloja, bet citi noteikti vēl tikai nāca. Tad oficiāli tiku izsaukts uz startu tāpat kā pārējie. Novēlēju veiksmi citiem un pats sev arī. Tad atskanēja blīkšķis un sacensība bija sākusies.

Redzēju, kā man garām pašaujas Valdis gribēju skriet pakaļ, bet kaut kas mani nobremzēja, varbūt Udreena teiktais: “Savs temps, savs rekords!” Pa labi no manis skrēja Ainārs, pa kreisi Guncha. Temps bija augsts, 4:00min/km, solis likās viegli, pagaidām bez īpašas piepūles turējos blakus. Aizritēja aplis, tad vēl viens, jūs neticēsies, bet mēs pat sarunājāmies, nu ne jau tā, ka baigi, bet šo to gan papļāpājām. Vērojām, kā Valdis kožas ar Vidas – viņi gluži kā šaha spēlē veidoja rokādes – te viens priekšā, te otrs. Ātrums nedomāja kristies un ap piekto apli (noskrieti 22km) Ainārs paziņoja, ka skrienam ar sešu minūšu rezervi, tas tā uz 3:30, kas bija plānots, bet neviens nelikās ne zinis, turpinājām maukt uz 4:00min/km. Nākamā apļa laikā Guncha divreiz mēģināja mazliet pielikt, bet mēs ar Aināru pamīšus te viens, te otrs neļāvām no mums aizmukt, sestā apļa sākumā vēl skrējām trijatā. Apļa vidū sajutu, ka temps aug, sapratu, ka Guncha spiež un šoreiz tā nopietni. Man negribējās viņu palaist, bet tomēr es sapratu, ka divcīņā ar viņu man nebūs izredžu. Vēl ir jācīnās ar sevi. Temps kritās, nākamos divus apļus skrējām ap 4:15 – 4:20 uz kilometru, turējāmies kopā ar Aināru. Novērojām, ka Valdis vairs neizskatās tik svaigs kā iesākumā (būtu sevi no malas redzējuši) likās, ka viņš ir ņemams. Pēc brīža jau bijām viņu noķēruši, izrādās – pie vainas krampji, kādu brīdi vēl paskrējām kopā, bet mūsu monotonais solis bija mazliet ātrāks. Šādā tandēmā pievarējām divus apļus un, iesākot desmito apli, uzreiz aiz enerģijas punkta paliku vienatnē, mazliet piebremzēju, instinktīvi gaidot Aināru, bet izdzirdēju kaut ko par krampjiem un skriešanu tālāk. Te nu tas bija. Paliku viens. Tikai es un vēl astoņi kilometri.

Domās pārskaitīju priekšā esošos, tie bija tikai četri – divi Krievijas izlases sportisti, Vidas no Lietuvas un Guncha, tātad es piektais. Nedrīkstēju aizmirst arī par Aināru un trešo krievu sportistu, kuru, satiekot iepriekšējā aplī, redzēju mērķtiecīgiem soļiem tuvojamies man. Lai gan attālums starp mums bija liels, arī nogurums bija spēcīgs. Pirmspēdējais aplis bija sāpīgs, labo plecu sarāva vai savilka, nav svarīgi, bet pēķšņi palikos stīvs, bija grūti vēzēt labo roku. Tā, cīnoties ar sāpēm plecā, vienpadsmito reizi uzskrēju augšā uz dambja, kur satikos ar nelielu pretvēju un pāris lietus pilēm, nu jau gandrīz robotam pienācīgā stilā klunkurēju uz priekšu. Tika panākta Mishelle no ASV un nākamie divi kilometri viņas pavadībā, beigās gan pagāju šai garām un parkā ieskrēju jau atkal viens. Vēl mazliet un aizies pēdējais, pēdējais aplis. Tiek iztukšota glāze šķaidītas kolas un aiziet neapstājoties uz priekšu. Apļa vidū mani tomēr apdzen krievu sportists, es nedzenos tam pakaļ, tik uzsitu uz pleca un uzkliedzu: “Malacis!” Pēdējo reizi apgriežos pie dzelzceļa tilta un, lai arī grūti, lai arī sāp, manī parādās kāds nezināms spēks. Soli pēc soļa kļūst vieglāk, ar katru metru es tuvojos finišam. Te tas ir, es ieskrienu parkā, vēl tikai divi līkumi un nu jau manam skatam paveras finiša taisne. Es saņemu pēdējos spēkus un skrienu, cik jaudas, vēl tikai mirklis un sasniegts neticamais 50km skrējiena finišs!

Galvā jaucas domas un cipari, maratons pievarēts ar aptuveno laiku 2:52, kas ir par piecpadsmit minūtēm labāks kā līdzšinējais labākais rezultāts. Tas nozīmē, ka šogad no sava 2010. gada maratona laika būšu noņēmis jau 45 minūtes! Tas ir neticami, es padomāju.

3:26:34 bija nepieciešamas, lai sasniegtu neticamo un izīnītu Latvijas čempionāta sudraba godalgu!