50km gari stāsti

Ainārs Zellis (Ainārs)

„Pēc laika vērtējot Daugavpils 50 km, secinu, ka piedalīties bija vērts. Pirmkārt, bija neliels, bet spēcīgs dalībnieku sastāvs un attiecīgi arī visi izskrēja labus rezultātus. Aptuveni rēķinot, arī es pats noskrēju savu ātrāko maratonu, par minūtēm 15 labojot savu labāko rezultātu. Otrkārt, skrējiens bija interesants sevis izzināšanas ziņā, jo tam negatavojos un nebiju paņēmis līdzi arī nekādu pārtiku. Bija skriešanai ideāls laiks.

Par gatavošanos. Domāju, ka tā nekādi īpaši neatšķiras no gatavošanās maratonam. Var ņemt standarta maratona programmu un garajiem skrējieniem pielikt dažus kilometrus.

Tādas pašas ir sajūtas arī skrienot, nav atšķirības no maratona. Grūtie kilometri arī ir tikai vienu reizi, taču nedaudz vēlāk nekā maratonā. Es 50 km distanci neliktu pie ultramaratoniem, jo atšķirības no maratona ir nelielas.

Uz konkrēto skrējienu Nidas 100 km skrējienā saaģitēja Andris Dudels. Iemesls – pirmo reizi Austrumeiropā notika Pasaules kausa posms šajā distancē. Nolēmu, ka labprāt kuplināšu dalībnieku pulku bez sportiskām ambīcijām un pie viena būšu piedalījies Pasaules kausa posmā. Labi skan, ne?

Skrējienam negatavojos, vēl vairāk. Pāris nedēļas pirms starta noslinkoju, savukārt skrējiena nedēļā nevis atpūtos, bet saskrēju 3 padsmit kilometru skrējienus salīdzinoši ātrā tempā un vēl kādu ikdienas desmitnieku. Visu darīt ačgārni turpināju arī sacensību dienā. Atšķirībā no lielas daļas dalībnieku no Rīgas izbraucām pirms 5.00 sacensību rītā, 3,5 stundas nosēdēju pie stūres. Tā kā nekādu pārtiku līdzi paņēmis nebiju, tad visu skrējienu izvilku uz organizatoru sagādāto kolu.”

Andulis Šmidlers (Andulis)

„Manā gadījumā – speciāla treniņu plāna nebija. Kādreiz biju jau šādu gabalu pieveicis, zināju, ka vispār varu. Gribējās vienīgi to atkal apliecināt – pēc gandrīz 11 gadu pārtraukuma.

Skriet bija vieglāk, nekā gaidīju. Pirms starta labi izgulējos Andra Dudeļa noorganizētajā naktsmītnē. Laika apstākļi palīdzēja – pēc pirmajiem kilometriem apmācās, arī vēja pūsma Daugavas malā atspirdzināja. Aplis pareizā garuma – 4 km, tieši labi.

Piekabinājos Didzim, kādu brīdi distances vidusdaļā pat skrēju gabaliņu pa priekšu viņam. To gan nevajadzēja darīt, ar prātu domājot, jo vēlāk tempu tomēr nenoturēju. Didzis aizgāja garām un ātri pazuda. Taču savu karstgalvību nenožēloju. Biju priecīgs, ka izmantota retā iespēja – paskriet viņam priekšā.

Patīkami pārsteidza arī 42 km veikšanai patērētais laiks. Atskaitot nost “pitstopu” – 3 h un aptuveni 38 minūtes. Tas lika domāt, ka citreiz – labvēlīgos apstākļos – varētu mēģināt arī oficiāli maratonā atkal palīst zem 3:40.

Atlikušie divi apļi – drusku jau ar piespiešanos, taču ne pārmērīgu. Ap 45 km sāka līt, uzgāza kārtīgi – sanāca duša. Ja tāds lietains būtu bijis visu laiku, jau no sākuma, būtu pagrūti – vismaz man. Taču tajā brīdī samērā labi – noskaloja, atsvaidzināja, bet īpaši nosalt vēl nepaspēju. Pēc finiša gan uz brīdi iemuku blakus esošajā skolā, vairāk mērcēties negribējās.

Jāpiebilst, ka ap 500 m pirms finiša man mierīgā garā bija pietuvojies un jau taisījās apdzīt lietuviešu veterāns Pjotrs Silkins (dz. 1941.). Tas drusku sapurināja, pieliku soli un tomēr finišēju 8 sekundes ātrāk par viņu.

Ar rezultātu 4:24:25 biju un esmu apmierināts, par spīti tam, ka uz pārējo “piecdesmitnieku” fona izskatās pieticīgi. Agrāk, senos laikos, bija patērēts virs 5:10, pirms starta orientējos uz 4:45. Tagad prātoju, ka pašreizējā trenētība ideālā gadījumā varbūt ļautu sasniegt 4:15.

Jau kārtējo reizi ignorēju ieteikumu nevilkt uz mačiem jaunus apavus. Labi skrējās divas dienas iepriekš nopirktajās Asics Gel Nimbus 12. Tās bija ieskrietas nieka 6 kilometrus. Manuprāt, ja vien apavs ir daudzmaz piemērots trasei un nopirkts pareizais izmērs – šis padoms nav tik absolūti ievērojams, kā pieņemts uzskatīt.

Vai ir vērts skriet 50km? Jā – lai redzētu, ka “ir dzīve pēc maratona”. Sevišķi, ja neesam tik pārliecināti par sevi, lai uzreiz nopietni apsvērtu simtnieka pievārēšanu. Tīri fiziskā/fizioloģiskā ziņā – liela atšķirība no maratona gan laikam nav. Ja var noskriet 42 km un finišā vēl pasmaidīt, tad varēs arī 50 km. Būdams nacionālists, piebildīšu – 50 km jāskrien arī tāpēc, lai vispār Latvijā vēl kāda šosejas “ultra” paliktu.”

Andris Veiss (Tuksnesa vetra):

„Jāatzīst, ka skriešana nudien izraisa atkarību un es neesmu izņēmums, tieši tādēļ nu jau kādu laiciņu mēģinu no rītiem nepamodināt ģimeni, kad eju ārā ieelpot dzestro rīta gaisu, apvienot darba pienākumus ar skrējienu dienas vidū, kā arī pārsteigt autobraucējus, kuri braucot pa via Baltica, ik pa laikam pamana kādu vientuļu skrējēju, kurš galvu nodūris, klausoties sev tīkamu meldiņu, „strādā”, lai pienācīgi varētu piedalīties dažnedažādās skriešanas sacensībās.

Daugavpilī, pagājušā gada 3. jūlijā, notiekošais IAU Pasaules kausa posms ar 50 km garu distanci, mani „uzrunāja” viena VSK Noskrien aktīva dalībnieka personā Nordea Rīgas maratona laikā. Jāatzīst, ka noskrienot kārtējo maratonu Rīgā, pat pēdējā doma nebija par 50 km skriešanu. Nogurums pēc maratona nav mūžīgs, tādēļ drīz vien šī ķecerīgā doma, manī atkal iezagās un kā jau zināt, tad tieši doma ir dažnedažādo avantūru sēkla. Jāpiebilst, ka arī VSK Noskrien nav bez vainas, proti, tik „sulīgi” aprakstot dažādu skrējēju stāstus, kā arī ļaujot komentēt par plānotām sacensībām, dara savu un kā gadījās kā nē, es pieteicos šim, manā gadījumā unikālajam pasākumam – IUA Pasaules kausa posmam. Unikālam, jo savā mūžā tik lielu attālumu, vēl nebiju skrējis. Manu apņemšanos noskriet, vēl vairāk pastiprināja Didža un Aināra ieteikumi to izdarīt, kad satikāmies Ventspils PPP.

Diemžēl nevaru lielīties ar profesionāli sagatavotu, kur nu vēl ievērotu treniņprogrammu. Skrēju gluži vienkārši tāpat, proti, „kā māku, tā maunu”, neievērojot principus, ka nepieciešami aerobie treniņi, kā arī sprinta treniņi. Jāpiebilst, ka dažas lietas gan izdarīju pareizi, tā vismaz man šķiet, proti, vienreiz treniņā noskrēju mazliet virs 30 km, sacensību nedēļā neforsēju ar garajiem gabaliem, mēģināju atpūsties un piekopu taktiku, ka divas dienas pirms sacensībām, uzturā daudz jālieto saldumi, proti, kūkas, medus. Pirms sacensību vakariņās, makaronu mega deva, brokastīs auzu pārslu putra.

Rīts sākās ar mošanos pirms modinātāja. Jāatzīst „lampu drudzis” bija piemeties. Nokļūstot Daugavpilī, viens no izaicinājumiem bija atcerēties, kur tad īsti atrodas šis parks, kur notiks sacensības, kā arī automašīnas novietošana. Jāpiebilst, ka vismaz es biju pārliecināts par to, ka jau iebraucot Daugavpilī, būs pamanāmas jel kādas aktivitātes, kuras norādīs uz Pasaules kausa posma notikšanu. Liels bija mans pārsteigums par to, ka nekā no tā nebija! Nebija nevienas norādes, nekas neliecināja, ka te, Daugavpilī, Latvijā, Austrumeiropā, pirmo reizi notiks IUA Pasaules kausa posms. Lai nu kā, automašīnu novietojām turpat netālu no starta vietas, apstaigājām tukšo parku, ar cerībām ieraudzīt vismaz kaut ko, kas atgādinātu, ka te notiks sacensībās un tad jau sākām lēnā garā pārģērbties. Protams, ka, laika gaitā, parādījās arī citi „atkarīgie”, kas mani „nomierināja”. Parādoties organizatoriem, sākās arī aktīvā fāzē, proti, iesildīšanās, savu dzērienu un ēdienu novietošana uz tam paredzētajiem galdiem.

Stāšanās pie starta līnijas, drudžaina konkurentu un ”vilcēju” meklēšana, Garmina regulēšana un… un starts! Tas padevās gandrīz vai kā Boltam. Līderu grupa strauji attālinās no pārējiem sekotājiem, un man ar savu jaunības maksimālismu negribas palikt „malējam”, tādēļ spītīgi turos līderu grupā. Paskrienot kādu gabaliņu kopā, tomēr jūtu, ka mans sagatavotības līmenis nav ne tuvu tam, ko esmu iedomājies, tādēļ „nometu” tempu un skrienu lepnā vientulībā, priekšā – sacensību līderi, aizmugurē – sava rakstura pārbaudītāji. 50 km garais posms ir salasīts no 4 km gariem apļiem, proti, 2 km vienā virzienā, un atbilstoši 2 km – atpakaļ. Šāds trases izvietojums sniedz lielisku iespēju redzēt tos kas tev priekšā un kas vēl tevi nav apdzinuši. Pēc pāris apļiem saprotu, ka esmu 6. vietā, kas, neliegšos, sniedz neviltotu gandarījumu, jo tas taču ir 50 km, pietam, tas taču ir Pasaules posms! Kājas sāk mundrāk cilāties, šķiet arī smaids parādās uz lūpām. Pateicoties tam, priekšā, pietam, nemaz tik nereālā attālumā, pamanu divus skrējējus, kuri tik atbrīvoti un nepiespiesti. Nostrādā viens no vīrieša pamat instinktiem – tad nu nekas neatliek kā viņus panākt. Pieliku soli un ko es redzu? Pats A. Dudelis un M. Seļivanovs! Šādā kompānijā ir grēks neskriet! Tā mūsu triju tandēmā paiet vairāki kilometri, kad saprotu, ka A. Dudelis atļauj jaunākajiem un nepieredzējušākajiem aktīvistiem izvirzīties vadībā. Paliekam divatā. Pēdējie 10 km. Saprotu, ka ir jānotur ne tikai temps, bet arī augstu pacelta galva. Ļoti palīdz Didzis un Ainārs, kuri skrienot man pretī pamāj un kaut ko uzsauc. Galvā skan tikai mūzika, mani sirds puksti un ceļš ar mani „runā”. Pēdējais aplis. Patiesību sakot, šķiet, ka viens no vieglākajiem, jo garastāvoklis ir fantastisks! Tāda pacilātība, ka tūlīt, tūlīt būšu noskrējis 50 km Pasaules kausa posmā, pietam ar ļoti labu rezultātu man! Beidzot! Finišs! Esmu pārlaimīgs, pārguris un tomēr smaidīgs.

Sagaidu Ainaru, kurš ir gandrīz mani noķēris, mazliet vēlāk Didzi. Atsildīšanās. Bardaks ar balvu pasniegšanu. Došanās mājup, pa ceļam iemalkojot lielisku miestiņu.

Tas viss rezumējas ar kārtējiem mačiem, kuros esmu saticis lieliskus paziņas, labi pavadījis laiku un pārbaudījis savu raksturu. Jā tieši raksturu, jo viss sākas un beidzas galvā!”

Valdis Ņilovs (valdis ņilovs)

„Bija interesanti, jo tik garu distanci nekad nebiju skrējis. Vispār jau 2011.gada jūnijs man pagāja ar daudziem rekordiem. Pirmo reizi skrēju Siguldā Divu tiltu skrējienā. Laboju personīgo rekordu pusmaratonā no 1:30 uz 1:21;3. Pirmo reizi piedalījos ar labiem panākumiem LSVS vieglatlētikas sacensībās Jelgavā.

Pats interesantākais, ka dienu pirms 50km piedalījos Sportlat velomaratonā apkārt Burtnieku ezeram (64km). Atbraukdams no velo sacensībām, sakravājos, noskalojos dušā un pa taisno uz autobusu, jo priekšā četras stundas līdz Daugavpilij. Autobusā nedaudz sanāca atpūsties. Daugavpilī ierados ap pl.24, sazvanījos ar Andri Dudeli un pārnakšņoju dienesta viesnīcā, kur istabiņā saldi gulēja divi lietuvieši, kuru sejas nemaz neredzēju. No rīta agri pamodos, ieēdu līdzi pagatavoto ātri pagatavojamo auzu putru, tēju ar siermaizēm un banānu. Pēc brokastīm saģērbos sporta apģērbā un gāju pētīt trasi. Pie reizes arī pašu Daugavpili, jo pirmo reizi biju nokļuvis otrajā lielākajā pilsētā Latvijā. Neilgi pirms starta gribēju paņemt no istabiņas dzeramo, banānus, želeju, enerģijas batoniņus, jo nezināju kā distancē skriesies. Man par brīnumu istabiņas durvis bija aizslēgtas un dežurantes apgalvoja, ka kaimiņi lietuvieši atslēgu paņēma līdzi un es rezultātā paliku bez savas pārtikas. Skrienot lēnām uz starta koridoru biju nedaudz sakreņķējies, bet laika bija atlicis ļoti maz. Es paļāvos, ka tik prestižā pasākumā būs izlikts uz galdiņiem gan banāni, gan apelsīni un vēl daudz kas cits. Redzēju, ka daudzi lika uz galdiņiem sev nepieciešamo. Mani pārsteidza, ka skrienot bija tikai dzeramais divos punktos, bet uzēst nebija nekā. Distances sākumu sanāca skriet ar Aināru, kaut tad skrienot daudzi sportisti man bija nezināmi. Skriet divatā ar Aināru bija interesanti, jo viņš pastāstīja daudz jauna par garajām distancēm. Ainārs pats nesen bija noskrējis Nīdā 100km. Kopā veicām aptuveni 7 apļus no 12 apļiem. Pēc tam samazināju tempu, jo likās ka būs grūti noturēties līdzi Aināram. Iesākot pēdējos četrus apļus sajutu lielu izsalkumu un nedaudz pamocījos, jo organisms vēl laikam nebija atguvies no velo sacensībām un pirmstarta uzstraukuma. Milzīgs paldies velo braucējam, kurš vadīja skrējiena līderi -iedeva auzu cepumu. Pēc pārsimts metriem varēju normāli skriet, ne vilkties aiz izsalkuma, ka kājas knapi kustas. Pēdējie divi apļi bija ļoti grūti, bet finišs bija labs un ieskrēju kopā ar Andri Dudeli.

Īpaši daudz nebija laika treniņiem, jo darbs ir Rīgā un kamēr atbraucu mājās uz Ogri jau vakars. Kamēr gaišs sanāk paskriet Ogrē pa Zilajiem kalniem, bet ja tumšs, tad pa stadionu. 2011. gads izvērtās man ļoti traks, jo kā brīvdienas – tā uz sacensībām.”