Bija apritējusi tieši nedēļa kopš mana neticamā triumfa Latvijas čempionātā 100 kilometru distancē. Noskriet distanci 9 stundās un 49 minūtēs varēju tikai sapņot, kad neviens nebija līdzās, lai dzirdētu manas domas, bet īstas ticības tam nebija – karstā jūlija vidus man nav domāts varoņdarbiem skriešanā. Bet šī bija tā reize, kad sapņi nesaprotamā veidā pārvērtās realitātē, un vēl vairākas dienas pēc izdevušās ekskursijas lidinājos 10 centimetrus virs zemes, domās vēlreiz un vēlreiz attinot pēdējo kilometru notikumus kā laimīgas beigas filmai par zelta mākoņmaliņu grūta dzīvesstāsta scenārijā. Varbūt tāpēc piekritu doties līdzi Matīsam un Artūro uz Liepāju – bija labs iemesls svinēt gan zelta mākoņmaliņu, gan savu vārda dienu. Kāds kaut ko pieminēja arī par Liepājas ezera apskriešanu, bet izlikos nedzirdam šādu piedāvājumu. Vēl jo mazāk domāju par to, ka biju tikko piekritusi ne vien apskriet Liepājas ezeram, bet veseliem 10 pēc platības lielākajiem Latvijas ezeriem.
5. Latvijas lielākais ezers – Liepājas ezers, 57.1 km (Liepājas novads)
Svētdiena, 2013.gada 28.jūlijs. Vai jums arī šķiet, ka dzīvē nav nejaušību? Manas kājas likās stīvas un notrenkātas, bet te nu es biju – kopā ar Matīsu, Artūro un Čingonu pozēju smaidīgā kopbildē pirms starta skrējienam apkārt Liepājas ezeram. Foto laipni piekrita uzņemt kāds garāmgājējs; Čingons tikmēr izlīdzēja ar vīrieša alus pudeles paturēšanu. Nodomāju, ka abiem mums ir savā ziņā grūts rīts – par viņa sestdienas izklaidēm varēju tikai minēt, bet mans sestdienas kopsavilkums bija izglītojoša 15 kilometru pastaiga pa Liepāju, Sandras riekstiņi tirgū, sklandrauši mola galā, saldējums pludmalē, koncerts pie Gulbīšu dīķa, 16 kilometru koptreniņš ar Liepājas labākajiem Bernātu kāpās un vārda dienas noslēgumā – kefīra un arbūza zupa pie Edgara.
Reibinošā sestdiena varēja būt pie vainas manām švakajām pretošanās spējām, un izlocīties no gaidāmā 60 kilometru izdzīvošanas skrējiena neizdevās. Saule jau karsēja ar pilnu krūti, un skrējiens varēja sākties. Mūsu pirmā pieturvieta pa ceļam bija Liepājas lidosta aptuveni 10 kilometru attālumā, kur cerējām ieraudzīt lidmašīnas, bet vēl pirms tam mums pievienojās pavadošais transports uz četriem riteņiem, kur pie stūres sēdēja Edgars, viņam blakus kāda dāma, kas kompānijas pēc devās līdzi. Pa ausu galam klausījos, kā Edgaram tiek neticīgi jautāts, vai jocīgie draugi grasās visus 10 kilometrus līdz lidostai skriet. Atstāju to Edgara ziņā un nodevos apkārtnes iepazīšanai. Izskriešana no Liepājas bija gana aizraujoša – Artūro un Matīss bija kā mobilās enciklopēdijas, kas Liepājas sadaļu zināja skaitīt no galvas, un es jutos kā labi “paēdis” tūrists. Pēc lidostas mūsu ceļš turpinājās uz Edgara vecāku mājām, kur apstājāmies uz pirmo pauzi. Nevarēju saprast, vai milzīgā viesmīlība, ar kādu mūs aprūpēja Edgara vecāki, nāca par labu – noskrieti bija vien nepilni 14 kilometri, un atlikušo kilometru rēķināšana uzdzina nelielu depresiju.
Atvadījāmies no Edgara ģimenes, un palikām četratā. Turpmākais maršruts mums pieturvietas vairs nesolīja, un skrējiens pārvērtās dzīvā ellē. Par milzīgu nožēlu, šī bija izdevusies vasaras diena, un tā izrādījās lielākā problēma. Debesīs vīdēja manāms mākoņu trūkums, un tikpat nabadzīgas bija manas ēdamā un dzeramā rezerves. Tāds pats bija Artūro, un vārgā cerībā paļāvāmies uz nezināmiem krājumiem Matīsa mistiskajā mugursomā. Kad daži svētlaimes pilnie kilometri caur meža ēnu gar Edgara mājām bija beigušies, nonācām uz piķa melnā asfalta. Nāsīs un smadzenēs varēju just, ka asfalts no karstuma izgaro, un līdzīga svelme man cirtās arī sejā – pēcpusdienas saule bija noslīdējusi leņķī, kas dedzināja labo sānu. Nevienmērīgs iedegums likās mazākā no problēmām. Bijām iegājuši kruīza kontrolē, un skriešanas temps svārstījās no 5:00 līdz 5:30 min/km – kaut visi bija vienisprātis, ka temps karstumu padara vēl neizturamāku, nevienam nepietika spēka un enerģijas ko mainīt. Lai nedomātu par ātrumu un pirms nedēļas noskrietajiem 100 kilometriem, kavējām laiku apspriežot dažādas metaforas – tējas katliņus un spalgi sīcošos snīpjus, kad ūdens tajos ir pārvārījies līdz nepazīšanai, un mazu sivēnu nevienmērīgi apceptos sānus, kad, uzdurti uz mieta, tie tiek svilināti uz ugunskura. Saukt lietas īstajos vārdos neviens nesaņēmās, kaut visiem bija skaidrs – sīcošās galvas nočurkstēs vien, kad tiks iebāztas jebkurā pirmajā upē, kas uzausīs pa ceļam.
Liepājas ezeram īsti nav tādu taku vai ceļu, kas vestu tieši gar ezeru; tā krastu turpinājums ir niedrainas pļavas – dabas liegumi, turklāt ezerā ietek vairākas upes, līdz ar to esam spiesti skriet pa tuvākajiem tiltiem un ceļiem cauri Otaņķiem, Rudei un Nīcai. Pašu ezeru redzēju vien trīs reizes, kad pavērās šaurs skats caur saaugušajiem kokiem. Pēc noskrietiem 36 kilometriem Nīca nāca ar neticamu glābiņu, un lieliem rikšiem devāmies iekarot pirmo pa ceļam sastapto degvielas uzpildes staciju. Līdzi paņemtie naudas krājumi tika tērēti saldējumā un pēc iespējas cukurotākā dzērienā, kas trīs malkos pazuda izkaltušajā rīklē. Ceļazīme pie šosejas vēstīja “Liepāja – 22″ – tā bija pilnīga taisnība arī mūsu gadījumā. Labā ziņa bija tā, ka atradāmies tālākajā dienvidu punktā un ceļš sāka vest atpakaļ. Apceptais labais sāns par to tikai priecājās, un priecājās arī pārceptās smadzenes. Pēc noskrieta maratona otro reizi divās dienās atkal nonācām Bernātos – pie jūras, kur līdz Liepājai atlika vien 13-14 kilometru garš stiepiens gar krastu. Pēdējo daļu palīdzēja izturēt katliņa mazgāšana jūrā, saredzamais galapunkts un Sandra, kas finišā gaidīja ar kefīra pudeli un bezē cepumiem. Kad finišā pakritām pie pieminekļa bojā gājušajiem jūrniekiem un zvejniekiem, pulkstenis rādīja 57.13 kilometrus, kas veikti 5h 16min 38 sek. Likās, ka nespēšu paspert nevienu soli tālāk, un centos nedomāt, ka līdz mājām ejami vairāki kilometri. Viss, ko tajā brīdī varēja vēlēties, bija ēst, ēst, ēst. Kaut kas neticams.
2. Latvijas lielākais ezers – Rāznas ezers, 37 km (Rēzeknes novads)
2013.gada 3.augusts. Nē, man nav slikta atmiņa, bet man ir vājība uz dažādiem izaicinājumiem, un dažkārt tie sākas kā nevainīgi notikumi, bet beidzas kā episki piedzīvojumi. Tā sanāca arī ar vārda dienas svinēšanu Liepājā. Aptuveni dienu pēc Liepājas ezera apskriešanas sapratu, ka 10 lielākajiem ezeriem Latvijā var apskriet, un nekas mani neapturēs to izdarīt. Kamēr plānoju un izsludināju koptreniņu apkārt Ķīšezeram, tikmēr dzīve iemeta man ar kārdinošu burkānu, no kura nevarēju atteikties – ar mani sazinājās kaponkuls (Ivo), piedāvādams braukt uz Rēzekni apskriet Rāznas ezeram. Atbilde man nav tālu jāmeklē un sestdienā pēc Liepājas ezera apskriešanas esmu jau Rēzeknē.
Tā kā ir tveicīgs vasaras vidus, sestdien ar skriešanu nesteidzamies – vispirms dodamies iepirkšanās tūrē pa Rēzekni, tad uzkāpjam Lielajā Liepukalnā, braucam uz Mākoņkalnu un uzkāpjam arī tajā. Kad dienas karstākā daļa ir pagājusi, turpat pie Mākoņkalna sākam skrējienu apkārt Rāznas ezeram. Arī šoreiz esam četratā – man kompānijā Džeimsona kungi Uģis un Ivo. Orientēties svešā vietā apkārt ezeriem nav mana stiprā puse un nav arī manās interesēs, tāpēc šīs sadaļas dēļ koptreniņam ir pieaicināts arī Mārtiņš, kuram pilnībā šajā jautājumā uzticamies. Zilais Ozona krekliņš iedvestu drošības sajūtu ikvienam.
Kaut arī Rāznas ezers ir otrs lielākais ezers Latvijā, kilometru ziņā nav nepieciešams pat maratons, lai ezeru pilnībā aplenktu – mums pietika ar 37 kilometriem. Ceļš daudzviet vijas tieši gar krastu un šur tur pats ceļš ir ezera krasts. Rāznas ezers ir īsta pērle – gluds plašums nekurienes vidū. Apkārt ezeram manu mazus ciemus, pamestas mājas, daudz kapu un vairākas baznīcas. Pie katriem kapiem kaponkuls skaļi sasveicinās. Uz ceļa mašīnas mūs iztraucē ļoti reti un ir viegli ieslīgt meditatīvā mierā. Kaut līdzskrējēji nav labākajā formā, kilometri krājas ātri un viegli – ceļš lielākoties ved pa asfaltu, dažviet grants ceļu, bet tikai pēc Čornajas ciemata uz dažiem kilometriem iebrienam zemes ceļos. Tā kā skrējienu sākām diezgan vēlu – pussešos vakarā – tad uz skrējiena beigām sāk rietēt saule, un es piedzīvoju līdz šim skaistāko vakaru uz ezera – rozā debess pamali un vieglus garaiņus, kas laužas ārā no ezera bezgalīgās spoguļvirsmas. Skrienu, cik klusi varu, jo man ir bail ezeru iztraucēt brīdī, kad tas vakarā dodas pie miera. Baisi un maģiski vienlaikus. Ar Mārtiņu esam nedaudz aizsteigušies pa priekšu Ivo un Uģim, bet apmaldīties pie šī ezera nav iespējams – jāskrien tikai gar krastu. Diez, cik cilvēku tas ir ievilinājis savās dzīlēs? Rāznas ezers pēc tilpuma ir lielākais ezers Latvijā, un noteikti hipnotizējošākais. Ilgi prātot nedabūnu – finišs ir klāt. Noapaļoju distanci un apstājos pie 37.00km, kas veikti 3h 48min 48 sek. Jā, pats skaistākais ezers, ko Latvijā esmu redzējusi!
10. Latvijas lielākais ezers – Ķīšezers, 38 km (Rīga)
2013.gada 4.augusts. Diena man iesākas esot vēl Rēzeknē. Iepriekšējā dienā ir aplenkts otrs lielākais Latvijas ezers un pilnīgi noteikti arī skaistākais no 10 lielākajiem ezeriem – Rāznas – bet vakarā cita kompānija jau mani un Mārtiņu gaida Rīgā, lai no visām pusēm apskatītu Ķīšezeru. Mārtiņš Ķīšezeram jau ir skrējis apkārt, tāpēc arī šoreiz viņam tiek uzticēts kompasa darbs, un visi ar to ir mierā.
Ķīšezers man ir jau trešais ezers divu nedēļu laikā, kam skrienu apkārt, un jau šajā brīdī man ir skaidrs, ka ezera platība nenosaka, cik daudz būs jāskrien, bet ezeram apkārt esošie ceļi gan. Ķīšezera problēmzona ir Jaunciema gatve, kur nav plašas ceļa nomales, nav ietves, nav veloceliņa, bet ir daudz ātri braucošu motorizētu transportlīdzekļu, kas patīkamu pasākumu var pārvērst nepatīkamā pieredzē, tāpēc nolemjam turēties pa gabalu no Jaunciema gatves, kaut tas nozīmē vairāk kilometru. Plkst. 19:00 no Mežciema Stikla kalna startējam kopā ar Mārtiņu, asprūdu uz velo, Gunu un Imantu A. Juglā mums pievienojas vēl Lauma un dzinchathegreat un tālāk dodamies jau uz tiltu, kas ved pāri Juglas kanālam, pāri Jaunciema gatvei uz Sužiem, pašu Jaunciemu un Kalngales pusi. Lauma pie Jaunciema gatves jūtas mūs pietiekoši pavadījusi un dodas atpakaļ, bet mēs turpinām sešatā. Mežs ir salīdzinoši labi skrienams, kaut smilšains, tomēr labāk paciešam smiltis un mežu, nekā automašīnas, asfaltu un izplūdes gāzes. Man jo vairāk ir īpašs prieks, jo noķeru glodeni un dodu visiem papaijāt. Diemžēl viss, ko saņemu, ir atraidījums.
Kad tiekam līdz Vecmīlgrāvim, sāk jau satumst, bet vismaz meža daļai esam tikuši cauri. Īsi atvelkam elpu un turpinām ceļu. Kājās man šodien ir smaga sajūta, temps ir graujoši lēns, un es sāku saprast, ka lēni skriet ir grūti – tās ir tās pašas mocības, bet tikai ilgāku laiku. Gunai traucē veselības likstas, bet viņa nepadodas. Mēs mēģinām viņu uzmundrināt, gudrojot dažādas attāluma mērvienības, kas liktu justies labāk un viņa nezinātu, cik kilometri patiesībā vēl jāskrien. Rezumē ir tāds, ka no Mežaparka līdz finišam Mežciemā ir viena vīle jeb vismaz divi pūtieni. Mērvienības nav konstantas, jo vīle iestājas tad, kad atlicis mazāk par 10 kilometriem, bet pūtiens – tad, kad atlicis mazāk par 5 kilometriem. Vīli var pateikt arī pūtienos, piemēram, trīs pūtieni būs tas pats, kas viena vīle, bet viens pūtiens var būt 0,1 vīle. Es domāju, ka jūs sapratāt – Guna aizskrēja līdz galam. Apkārt Ķīšezeram varētu pietikt arī ar 30 kilometriem, bet ne šoreiz – apstājos pie 38.00km, kas veikti 4h 19min 11 sek.
8. Latvijas lielākais ezers – Rušons, 34.9 km (Aglonas, Riebiņu, Rēzeknes novadi)
2013.gada 15.decembris. Tiklīdz kaponkuls man pieminēja vārdu “Rušons”, es biju gatava braukt vēlreiz uz Latgali. Latvijā bija nosacīta ziema ar nelielu sniega daudzumu un maziem mīnusiem – laiks kā radīts skriešanai, un kroplīgās formas ezers Aglonas novadā bija manā sarakstā, tāpēc bez liekas minstināšanās norezervēju savu kompasu Mārtiņu un braucām ar kaponkuli un Uģi nākamajā Latgales ekspedīcijā. Zinādami, ka decembrī tumsa iestājas ātrāk, šoreiz skrējienu sākām laicīgāk. Mašīnu noparkojām netālu no Jaunaglonas – pie Bērzgales baznīcas vārtiem, ar taimeri uztaisījām kopbildi un skrējām. Rušons ir jocīgas formas ezers ar daudz salām, līčiem un saposmotu krasta līniju, tāpēc nebija ne runas, ka mēs varētu skriet gar krastu – neviens negrasījās veikt divreiz garāku maršrutu, tāpēc nolēmām slaidā lokā apskriet apkārt visiem līčiem un pussalām, kaut arī tas nozīmēja, ka ezeru redzēsim retāk. Cita problēma bija tā, ka Rušons ar pāris metrus platiem grāvjiem ir savienots ar vairākiem blakus ezeriem un dīķiem, kam skriet apkārt arī nebija mūsu plānos, tāpēc rūpīgi nopētījām, kur ir Rušons un kur nav. Karte vairākās vietās rādīja, ka pie grāvja pieiet un otrā pusē aiziet ceļš, tāpēc nospriedām, ka “tur kaut kam ir jābūt”, citādi kartē tas nebūtu atzīmēts. Pirmais aplauziens jeb 5 metrus plats grāvis mūs sagaidīja pie Mušu dīķiem pēc 7 noskrietiem kilometriem. Tādas pārejas vai tilta nebija, un grāvis mums piedāvāja divus variantus – līst pāri paprāvam kokam, kas bija nogāzies šķērsām pāri, vai pa seklāku vietu pārbrist, saslapinot vismaz vienu kāju līdz potītei. Mārtiņš pārsoļoja pāri seklajai vietai, samērcēdams abas kājas un izskatīdamies par to apmierināts. Kaponkuls devās viņam pa pēdām daudz uzmanīgāk un pāri tika nedaudz sausāks. Arī es atcerējos, ka priekšā vēl vismaz 25 kilometri, un ir decembra vidus, tāpēc tiku otrā krastā ar vienu slapju kāju. Uģim mūsu maršruts nebija pa prātam, un viņš nolēma doties pāri pārgāztajam kokam. Jau tiekot koka vidū, Uģim kājas mērcējās ūdenī – plānā ledus kārta nespēja noturēt karājošās kājas. Kamēr mēs ar kaponkuli valdījām smieklus, tikmēr Mārtiņš devās Uģim palīgā. Ar lielu brakšķi koks pārlūza un ar skaļu plunkšķi Uģis ievēlās ūdenī, plānajam ledum šķīstot uz visām pusēm. Arī Mārtiņš vēlreiz tika pie slapjām kājām. Skats bija episks, un mēs no smiekliem bijām gar zemi.
Negaidītā pelde nozīmēja to, ka turpmāk bija jākustas daudz ātrāk. Temperatūra bija zem nulles, un Uģim drēbes pamazām pārvērtās ledū, tāpēc rikšojām, pie grāvjiem vairs nekavēdamies. Rušona skrējiens un Latgale radīja pamestu un mistisku sajūtu – ja kartē var redzēt dažādas ēkas, ciemus, baznīcas, mājas un ceļus, tad dabā viss likās izmiris. Ja vien kāds mūs būtu redzējis, mūsu skrienošā četrotne pilnīgi noteikti būtu aprunātākais nedēļas notikums visā apkaimē. Pulkstenis finišā rādīja 34.9 km, kas veikti 4h 19min 57 sek.
6. Latvijas lielākais ezers – Usmas ezers, 45.5 km (Ventspils, Kuldīgas, Talsu novadi)
2015.gada 24.janvāris. Pagājis garš gads, kopš apskriets Rušonam, un dažādi iemesli mani atturējuši no skriešanas ap ezeriem. Pats galvenais no tiem – ezeru apskriešana nav mana prioritāte, bet izklaide, un šie ezeri jau točna nekur nepazudīs tuvākā nākotnē. Bet ezeru briesmonis mani tirda un mierā neliek, tāpēc atkal uzrunāju savu kompasu Mārtiņu un rīkojam koptreniņu. Šoreiz piesakās prāvāks bariņš interesentu – šķiet, ka ziemas sezonā interese par garākiem piedzīvojumiem palielinās, jo kaut kur tā asins garša mutē jādabū. Sestdienā esam klāt Usmā, un mums ar Mārtiņu pievienojas Lindams, aspruds, Guna, Egīls, Uģis, Liepājas Edgars un Čingons. Esam 9 skrējēji, un mazajā Usmas ciematā ienesam dzīvības dvašu. Vietējie tik noskatās no logiem, kā bariņš jancīgu rikšotāju dodas tālāk nekurienē.
Visvairāk šādos skrējienos priecē svaigais gaiss, un Usmas ezers nepieviļ. Janvāra rītā gaiss ir nedaudz salts, bet patīkams, un diena ir skaidra, tāpēc visi ir vienisprātis, ka šodien esam tikuši pie džekpota. Tā kā ir ziema, skrienam pa ceļiem, kas iet vistuvāk ezeram – skriet gar pašu krastu nesanāk, toties pa ceļam sastopam ganāmies zirgus, veicam sprinta etapu cauri privātteritorijai, ko apsargā ar suņiem, un bildējam baznīcas. Viegli nav, bet vismaz varam pasmieties par asprudu, kurš ir līdzi paņēmis ekipējumu, ar ko varētu pārciest trīs ziemas naktis purva vidū. Esot piesardzīgs, skrienot ar Ņergām. Kā dāvana 36.kilometrā mūs sagaida skatu tornis, no kura paveras tāls plašums uz Usmas ezeru un lielāko ezera salu Latvijā – Viskūžu salu. Kaut visus māc nogurums, mierinām sevi ar domu, ka 9 kilometri līdz finišam nav nekas nepieveicams. Vēl vieglāku to padara Lindama gardie paštaisītie batoniņi, posms gar Ventspils šoseju ar platu nomali skriešanai, kā arī siltā doma par pirti finišā. Pēdējo kilometru noskrienu visātrāk un apstādinu pulksteni pie 45.5 km, kas veikti 5h 00min 14 sek.
4. Latvijas lielākais ezers – Burtnieka ezers jeb Burtnieks, 48 km (Burtnieku novads)
2015.gada 14.februāris. Valentīna dienā vēlējos sev lielu ezeru, bet ne pašu lielāko, tāpēc nolēmu par labu teikām apvītajam Burtniekam. Kompānijā salasāmies 8 skrējēji – cekamens, almav, DEEJAYs, Mārtiņš, maffija, egLis, reinis.liepa un mtiger. Ziema februārī nav atkāpusies ne soli, un temperatūra stabili turas zem nulles. Startējam pašos Burtniekos un skrienam pa sniegotiem ceļiem. Burtnieks ir starp tiem ezeriem, kuriem ceļš gar krastu neiet un ezera pļavu dēļ ceļi vietumis aizklīst pavisam tālu no paša slapjuma. Mums nākas skriet pa tiem, jo ziemā brist pa purvu neesam gatavi, bet tā kā kopējā kilometrāža ap ezeru ar visiem apvedceļiem nav pat 50 kilometri, skāde nav liela un pirmos 10 kilometrus skrienot gar krastu baudām ezeru, bet pēc tam – visu pārējo. Pie ezera uzbūvēts skatu tornis. Šeit ir liela putnu sugu daudzveidība, tamdēļ torni parasti aktīvi izmanto putnu vērotāji, taču šodien mēs to izmantojam paša ezera vērošanai. Aukstais vējš mūs dzen tālāk.
Nonākot līdz Salacas upei, paņemam pauzi. Galvenā asociācija visiem ar Salacas upi ir Matīss un viņa laivošanas piedzīvojumu stāsti, tāpēc drošs paliek drošs sabildējam upi, lai ir ko atrādīt Matīsam. Pēc Salacas 5 kilometrus skrienam gar šosejas malu, līdz nomūkam nost uz mazāka ceļa, kas ved tuvāk ezeram. Tas nozīmē nedaudz lielāku bridienu pa sniegu, bet arī lielāku mieru no garām braucošajām mašīnām. Pēc 10 kilometru muļļāšanās esam atpakaļ Burtniekos. Skrējiens bija bez pārsteigumiem un salīdzinoši vienmuļš, bet pilnīgi noteikti tas bija labā kompānijā. Ja būtu vēlreiz jāskrien, es tomēr skrietu vasaras pilnbriedā, kad lapas zaļo un putni čalo, pļavas zied, bet ūdens ezerā dejo. Pulksteni finišā rādīja 48 km, kas veikti 5h 11min 17 sek.
3. Latvijas lielākais ezers – Engures ezers, 57.2 km (Tukuma, Talsu, Engures, Mērsraga novadi)
2015.gada 7.marts. Jūtu, ka ezeru sērga plešas plašumā, jo pieteikšanās Engures ezera koptreniņam kalendāru gāž no kājām. Lielā mērā pateicoties populārajam Ķesterciema iedzīvotājam Rimantam un viņa večiem, koptreniņa startā kopbildei pozēju kopā ar 28 citiem dalībniekiem un vienu suni. Spriežu, ka pasākums izvērtīsies par nekontrolējamu bada spēļu trilleri, un neesmu tālu no patiesības. Mārtiņš dod startu un ienesas mežā. Visi pārējie lieliem lēkšiem rikšo Mārtiņam pakaļ. Vispirms skrienam gar jūras pusi Mērsraga virzienā, un no sarunām manu, ka daļa skrējēju tālāk par Mērsragu skriet nemaz neplāno, tāpēc diedz pa mežu ātrā tempā. Es rēķinos ar vismaz 57 kilometriem, tāpēc par ātru tempu sākumā neesmu sajūsmā. Jau pēc pāris kilometriem bars ir izklīdis pa mežu. Kaut knapi esam iesiluši, netrūkst ziņkārīgo, kas pieprasa ezeru un mēģina Mārtiņam ieteikt dažādus maršrutus. Ticu, ka viņš ir izdomājis optimālo variantu un, visticamāk, skriešana gar krastu nozīmēs vairāk kilometru, par ko skrējiena beigu daļā nebūsim priecīgi, tāpēc paliekam pie tā, ka maršrutu rāda viens cilvēks, un tas ir Mārtiņš. Ilgi arī nav jāgaida, kad skrējiens turpinās gar ezera krastu, un visi ir laimīgi. Kādā vietā ezerā iekšā ved taka un takas galā skatu tornis. Skats ir pa rubli. Šādi torņi ir vairāki, jo Engures ezers ir milzīgs dažādu retu putnu sugu perēklis.
Pie Mērsraga pārskrienam kanālam – ezera iztekai, un sapulcējamies uz ceļa. Pienācis brīdis atvadīties no Engures pusezera skrējējiem, kam šodien kilometru pietiek. Autobuss nosmeļ vismaz pusi no dalībniekiem, un turpinām riksi krietni mazākā skaitā, par ko visvairāk priecīgs ir Mārtiņš. Bars ir kļuvis kontrolējams, un atlicis vien noskriet gar ezera rietumu pusi līdz finišam. Kristaps un vēl citi žiglākie puiši pazūd aiz apvāršņa, un vairāk viņus neredzam. Mūsu kompānija palikusi vēl mazāka, un arī ezers vairs nespēj veldzēt nogurumu – mūs no ezera šķir mežs un ar niedrēm aizaudzis staignājs. Netālu pēc Kūļciema spriedzi neiztur vēl divi biedri un iesēžas auto. Šis ezerskrējiens nav izņēmums, un arī es sāku prātot par grūtībām. Cik viegli ir iekāpt auto un aizbraukt prom. Bet kāda tam jēga? Zinu, ka atgriezties pie ezera un skriet vēlreiz es noteikti nevēlos, tāpēc ātrāk vai lēnāk turpinu tik rakties mērķa virzienā – šī doma nostrādā vienmēr, pie katra ezera katru reizi, kad paliek grūti. Sarunas ir noplakušas, domas iegrimušas galvā un finišs tuvojas smagi un lēni. Pie 50 kilometriem es vairs neizturu un uzsāku finiša spurtu, diebjot par minūti uz kilometru ātrāk kā iepriekš. Dažus kilometrus vēlāk sāku jau to nožēlot, jo finiša spurts paliek par garu un grūtu, bet vēlme ātrāk tikt finišā ir lielāka. Ezeram apskriets pēc 57.2 kilometriem un 5h 57 min 59 sek.
9. Latvijas lielākais ezers – Sivers, 37.2 km (Krāslavas, Dagdas novadi)
2015.gada 20.decembris. Esmu trešo reizi atgriezusies Latgalē. Tā kā Artūro un Līga organizēja koptreniņa maratonu apkārt Rāznas ezeram, sapratu, ka šī ir laba izdevība doties uz Latgali un nodarīt lietas līdz galam. Bez sava kompasa vairs nevienā ekspedīcijā nedodos, tāpēc rezervēju Mārtiņu uz vēl vienu ezeru divdiennieku un dodamies uz Latvijas plato galu. Sestdienas koptreniņā aplencam Rāznas ezeru jau otro reizi, bet svētdienu atstājām Siveram. Neviens cits manam uzaicinājumam neatsaucas, un Sivers izvēršas par dalībnieku skaita ziņā mazāko ezera koptreniņu – es un mans kompass Mārtiņš.
Cilvēki, ja jums patīk vientulība vai divvientulība, tad dodieties uz Latgali. Sivers ir devītais lielākais Latvija ezers un atrodas netālu no Latvijas-Krievijas robežas. Ir grūti vispār atrast vietu, kur atstāt mašīnu, lai būtu kaut neliela drošības sajūta, ka to varēs atrast arī finišējot. Tā kā nakti pārlaidām Krāslavā, nolemjam tuvākajā ezera krastā arī noparkoties. Pavisam blakus Siveram ir vēl viens ievērojams Latvijas ezers – Drīdzis. Tas ir dziļākais Latvijas ezers, bet platības ziņā tikai 20.vietā, tāpēc man to nevajag. Pie paša Drīdža ir atpūtas bāze un apdzīvota vieta Sarkanais Rags, kur pie puspamestas daudzdzīvokļu mājas nolemjam atstāt auto un doties tieši nekur. Sivers ir no tiem ezeriem, kura apskriešana prasa vairāk kilometru, nekā tam pienāktos pēc platības, jo, pirmkārt, tam ir robota krasta līnija un, otrkārt, ceļu tīkls Latgalē ir bēdīgs, toties varam iesmiet par apkārt esošo ciemu nosaukumiem – Luņi, Puncuļi un Bleideļi ir tikai daži no tiem. Ciemu nosaukumi ir Latgales krāšņums.
Jau īsi pēc starta saprotam, ka Google kartē iezīmētie ceļi dabā ir grūti atrodami, un pirmajos 10 kilometros tiekam pie pietiekami daudz pārdzīvojumiem, kas ietver trīsmetrīgu drāšu žogu, 60 dzīvnieku lielu briežu baru un vairākus garus sprinta etapus. Par laimi tālākais ceļš ir salīdzinoši mierīgs, un izbaudu kluso Latgales skaistumu. Dažkārt to pārtrauc attālas suņa rejas, bet cilvēkus nemana. Tā ir jocīga sajūta, un es neiebilstu, ka visas dienas garumā līdzās ir tikai Mārtiņš, bet garām pabrauc kādas divas automašīnas. Lielākoties skrienam pa zemes ceļiem, grants ceļiem, uz beigām tiekam arī pie gabaliņa asfalta. Pašu Siveru redzu tikai dažas reizes, toties visa ezera apkārtne sevī slēpj klusu vēsturi – pamestas mājas, izbijušas autobusu pieturas, sen nelietoti ceļi. Kas zina, vai kādreiz arī šeit kūsāja dzīve un tagad vietu piemeklējis Latvijas lauku liktenis, vai arī tāds miers šeit bijis vienmēr. Klusumu pārtrauc kāds suns, kas izskrējis uz ceļa, un, skaļi riedams, nelaiž mūs tur, kur vēlamies skriet. Par laimi jau ir iestājusies tumsa un rējēju atbaidām, spīdinot acīs lukturīti un klusi tuvojoties tam. Suns nav pārgalvīgs un atkāpjas sētā, bet mēs tiekam uz finišu. Pulksteni apstādinu pie 37.2 km, kas veikti 4h 10min 26 sek.
7. Latvijas lielākais ezers – Babītes ezers, 38 km (Babītes novads)
2016.gada 17.janvāris. Babītes ezers ir pats viltīgākais no desmitnieka ezeriem. Kaut tas atrodas pie Rīgas un ezera apkārtmērs ir tīri ņemama distance, tomēr viltīgākā daļa ir Lielupes ieteka ezerā jeb Gāte, tautā saukta arī par Babītes Čingona Gāti. Kamēr ieteka nav aizsalusi, apkārt ezeram skriešus var tikt pa tuvākajiem tiltiem, ezera apkārtmēram pieplusojot vismaz par 20 kilometriem vairāk, tāpēc siltās Latvijas ziemas aizkavēja Babītes ezera aplenkšanu uz pāris gadiem. 2016.gada janvāra sals bija turējies jau nedēļas divas, un es sapratu, ka tagad vai nekad izdevība ir jāizmanto.
Starta kopbilde pie Lāčiem
Ziemas koptreniņi mēdz pārsteigt ar dalībnieku skaitu, par ko es īpaši nebrīnos – sacensību šajā laikā praktiski nav un skrējēji ir nocietušies pēc sāpēm kājās un vārguļa balss galvās. Arī Babītes ezers nav izņēmums, un koptreniņā esam 27 dalībnieki – šis bija lielākais koptreniņš finišējušo skaita ziņā, jo distance par grūtu izrādījās tikai vienam. Diemžēl visus pat nepazīstu, bet lielākā daļa man ir zināmi – Aivars, Maikijs, cekamens, aspruds, Uģis, des, droppy, Bembelāts, viktoriinii, Inga_K, Ultralapsa, alx, jaka, Sigita, RimantsL, GintsK, Lielkuilis, Lindams, Guna, Antruks, NETA un mēs ar Mārtiņu ir tie, ko zinu. Startējam no maiznīcas “Lāči” un skrienam pretēji pulksteņrādītāja virzienam, jo distances sākumdaļā paredzama lielāka brišana pa neredzamām takām – ja dalībnieku pūlis izkliedētos pārāk plaši, tad pēdējie varētu pazust baltajā sniega plašumā. Tomēr šis nav tas gadījums, un nelielās pauzes kuplo skaitu satur kopā. Skriet pa optimālo maršrutu apkārt ezeram ziemā nozīmē brist pa sniegu, un mēs to krietni izbaudām, bet, tiekot Ventspils šosejas pusē, mūs sagaida garš un taisns skrejceļš. Acīm žilbstot un deguniem salstot, dicojam līdz Spuņupei, to apskrienam pa šoseju un pagriežamies uz dienvidiem, brienot pa smagi piesnigušu valni. Tas uzkurina pulsu un asinis. Visapkārt viss ir balts, un es saprotu tos dažus, kas skaļi jautā, kur ir ezers. Mēs skrienam gar pašu ezera krastu, bet tas ir tik balts, ka izskatās pēc apsnigušas pļavas.
Nokļūstot pie Čingona Gātes, piesardzīgi vērojam aizsalušo ieteku. Garāmgājējs bļitkotājs stāsta, ka nedaudz krakšķ, bet iet var, un tā arī darām. Cenšamies virzīties pēc iespējas vairāk izklaidus, un iztiekam bez starpgadījumiem. Skrējienā atlicis vien tikt līdz Liepājas šosejai un pa šoseju atpakaļ līdz Lāčiem. Šajā posmā visi nekontrolēti izklīst, jo orientēšanās sadaļa ir beigusies. Izskrienot uz šosejas tālumā redzu lielo “Lāču” plakātu, bet pieskrienot klāt, reklāma vēsta, ka līdz finišam vēl vairāki kilometri. Aplauziens daudziem. Pēdējie kilometri gar šoseju rit raitā tempā, un finišā ierodamies katrs savā laikā. Iztālēm pamanu, ka cekamens aizteš Lāčiem garām, laikam nākamajā aplī. Lāči ir lieliska vieta, kur paēst, un apetīte finišā ir visai liela, jo pulkstenis rāda 38 km, kas veikti 4h 00min 10 sek.
1. Latvijas lielākais ezers – Lubāns, 48 km (Madonas un Rēzeknes novadi)
2016.gada 6.februāris. Kā pēdējo ezeru savā misijā atstāju pašu lielāko Latvijas ezeru – Lubānu. Sākotnēji man bija mānīgs priekšstats, ka tas prasīs vismaz 60 kilometrus un tam vēl jāpatrenējas, bet beigu beigās sapratu, ka finālā ir jāspēlē ar titulētāko pretinieku, un Lubānam šo godu un cieņu arī izrādīju. Pateicoties vietējiem skrējējiem, mūs savās telpās laipni uzņēma Lubāna mitrāja informācijas centrs, kur arī nobāzējāmies uz startu, finišu, tējas dzeršanu un kliņģera ēšanu. Manam aicinājumam šoreiz bija atsaukušies 24 koptreniņa dalībnieki – daži biedri no trīs nedēļas iepriekš veiktā Babītes ezera koptreniņa, daži vietējie noskrienieši, citi no vēl senākiem ezeru skrējieniem, bet kāds manā misijā piedalījās bija pirmo reizi. Šoreiz atpazinu, ka bija armands l, zirnis, Matīss, Aivars, Sigita, Sindža, casperr, des, Lauma, mtiger, jaka, Bembelāts, aspruds, cekamens, Razer, Lindams, Guna, viktoriinii, Mārtiņš un es.
Ezers mani pārsteidza, un ātri vien secināju, ka vietējie par šo ezeru ir kārtīgi parūpējušies. Skrējiens sākās pa asfaltu, kas locījās tieši gar ezera krastu un nedaudz sāka atgādināt Rāznas ezera skrējienu. Pēc kilometriem 4 nonākam pie Kvāpānu un Īdeņas dīķiem – mākslīgi izveidotām ūdenstilpnēm, kas tapinātas zivjaudzēšanas mērķiem, un tos vienu no otra un no Lubāna atdala uzbērti dambji, pa kuriem iet ceļš. Tālāk diedzam uz Nagļiem, neliels bridiens pa aizaugušu meža stigu un esam atpakaļ pie ezera. Nu gar ezeru ved uzbērts zemes un grants ceļš, uzbēruma nogāze pārklāta ar tīklu, kas uzbēruma materiālu satur kopā. Ezers nedaudz ir atkāpies no kartē iezīmētās līnijas, bet tas neliedz izjust tā majestātiskumu. Sevī slēpju iekšēju cīņu, kam piešķirt skaistākā ezera godu – Rāznas ezeram vai Lubānam. Tā kā ezera skaistumu varēju novērtēt tikai skrienot tam apkārt, konkurence par daiļākā godu ir visai maza – diemžēl uz lielāko daļu ezeru lūrēju caur krūmu šķirbām.
Uz pāris kilometriem no ezera mūs šķir mitrājs, bet drīz vien atkal satiekamies. Skriešana noteikti ir vieglāka kopā ar ezeru – mērķis guļ acu priekšā un savā starpā bieži saskatāmies. Kad beidzot finišu jau varu sasmaržot, kājas pašas kustas uz priekšu, un sākam kāpināt tempu. Lielākā daļa koptreniņa dalībnieku jau ir izklīduši, un katrs skrien savā tempā – ap ezeru apmaldīties ir grūti, tāpēc satraukumam nav pamata. Pēdējo posmu skrienu ar Mārtiņu. Viņš ir apvedis mani apkārt deviņiem ezeriem, un par to esmu viņam pateicīga. Pulkstenis tika apstādināts pie mitrāja informācijas centra, un rādīja 48 km, kas veikti 4h 52min 30 sek. Mans darbs bija padarīts.
Ar savu ezeru jubilejas kliņģeri
Ezeru misija bija varens piedzīvojums vairāku gadu un 435.9 km garumā, bet to noteikti var izdarīt ātrāk un īsāk. Zinādama, ka ezeri nekur neaizmuks, uz ezerskriešanu saņēmos periodiski. Bet vai tam ir nozīme!? Liels paldies milzīgajai noskrieniešu kompānijai, kas bija ar mani katrā no ezerskrējieniem! Lielāko daļu no jums centos pieminēt, bet daži noteikti izpalika – paldies arī jums! Kopā skriet bija vieglāk un jautrāk, un ceru, ka vēl kāds no jums šo misiju izpildīs. Tiekās!
Cik ezeriem esi apskrējis Tu? Tas ir vienkārši – šeit ir Latvijas lielāko ezeru saraksts, izvēlies ezeru, apskrien tam vienā piegājienā, pārvietojoties tikai uz savām kājām, un ievēro, lai skrējiena maršruts pilnībā aptver ezeru. Ieskaitīts!
km 
-
Žēl, ka sanāca piedalīties tikai 3,5 ezeru apskriešanā. Marta, izdomā vēl kaut ko interesantu, lai tautai ir uz ko “pavilkties” :)
Tāds interesants izaicinājums! Paldies par atskaiti! Pati pavilkos tik uz 2,5 ezeriem.
Bet tagad, kad ezeru misija izpildīta, kas padomā tālāk?
Engures pusezeri? :D Nākamais izaicinājums varētu saukties “Mazs bij tēva novadiņis” ;)
Paldies par ideju, organizēšanu, kompāniju un nepamešanu Ķīšezera karstā! Šie bija izcili jauki koptreniņi. Manā kontā 6, atlikušajiem 4 vajadzētu kaut kad saņemties.
“Skrienu, cik klusi varu, jo man ir bail ezeru iztraucēt brīdī, kad tas vakarā dodas pie miera.” pilnīgi radās vēlme atrasties tai vietā un laikā. Fascinē skrējieni saulrietā.
Prieks par tavu veikumu un stāstu.
Paldies Sprūdu ģimenei par allaž patīkamo kompāniju :) kad būsiet ierindā, uzskriesim vēl!
Man tik viens ezers palicis līdz piepildītam desmitniekam – Liepājas. Varētu mēģnāt kaut kad šogad, varbūt jāgaida kāda karsta diena.
Viss sākās ar arbūza-kefīra zupu Liepājā un beidzās ar kliņģeriskām izvirtībām Lubānā. Lai dzīvo gastronomija ;)
Sākumā zupa iedvesmoja, un uz beigām kliņģeris motivēja ;)
Liepājnieki daļēji aiz nekā darīt, daļēji R-V treniņa dēļ, kaut kad martā izkustēsies pa apkārt Liepājas ezeram maršrutu :)
Skaisti!
Apbrīnoju!!!
Roland, ja būs veselība, varētu pat pievienoties ;)
man no šiem zvēriem ir “tikai” Liepājas ezers, tas pats RV sagatavošanas posma ietvaros, toties kāds … :)
Paldies, maffija, tas bija iedvesmojoši – ceru, ka kādu no šiem garajiem noskriešu ;)
Liepājnieks atmiņā iespiedies visai spilgti, varētu arī vēlreiz apskriet ;)
Super! Iedvesmojošs raksts, skrieniet vēl, rakstiet vēl!
Baigi interesanti. Nebiju domājusi,ka tie ezeri tik lieli…
Viens vārds- iedvesmojoši (jau vairāk kā gadu šajā mājaslapā neesmu neko komentējusi, bet jutu vajadzību šoreiz ielikt šeit īkšķi).
Hei, paldies ;) Vitam, man šķita, ka ezeri būs vēl lielāki! :D Bet tādus tos var dabūt, skrienot pa krasta līniju. Līga, paldies par ļoti feino Rāznas maratona uzorganizēšanu. Ceru, ka pasākums tiks atkārtots, jo šis ezers ir pats skaistākais no visiem 10 un labprāt aizbrauktu vēlreiz.
varbūt, ka Signis varētu ieviest 10 ezeru nozīmīti ar publicētu sarakstu? Nu kaut kā tā, atsevišķs variants tiem, kas paņem ko garāku :)
Grūti jau nofiksēt tos attālumus – katram savi untumi pieejamības un skriešanas iespējamība un ērtība, bet kaut kā to maisu derētu atvērt vaļā ;)
Mošķi, visi ir laipni aicināti šeit atskaitīties ar saviem ezeru veikumiem :) 10 ezeru misijas nozīmīte arī piestāvētu
Nozīmīte būtu forši – kad tāda pienāktos jau cilvēkiem trim vismaz ;) Cik saprotu, otrais drīz būs.
Starp citu, nākošā iespēja savus ezeru krājumus papildināt jau svētdien, 12. martā. Atgriešanās pie pirmsākuma, tagad Rolanda vadībā. Sivēni nesvilšot šoreiz :)
Sandra savā elementā, kā vienmēr :) Vajadzētu arī mūsu (puišu) kompānijā dabūt kādu meiteni.