1400 km Daugavpilī

Vakaros ātrāk satumst, naktis kļūst vēsākas un Kuldīgas pusmaratons jau noskriets – visas pazīmes liecina, ka vasara tuvojas izskaņai un pašmāju trasē skrienamo maratonu saraksts arī jūtami sarucis. Līdz Valmieras un Siguldas skrējieniem vēl laiciņš jāpagaida un brīnumainā kārtā ir ietrāpījusies viena no saviesīgiem pasākumiem brīva nedēļas nogale, kurā Džo par prieku notiek IAU Pasaules kausa posms 50km skrējienā un vienlaicīgi arī Latvijas čempionāts.

Raksta Ginta – Dzo atbalsta komandas galva. 

Nedēļa pirms skrējiena paiet visai trakā ritmā – visa ģimene pārslimo riebīgu vīrusu, tad koncerti, radu Rožu kāzu svinības piektdienas vakarā, bet sestdien no rīta plānots izbraukt laicīgi, lai paspētu apskatīt Daugavpili. Protams, ka no rīta skatāmā aina ir savādāka. Džo dodas ierastajā rīta riksītī, mēs krāmējam līdz ņemamās mantas, tāpēc ceļu Daugavpils virzienā izdodas uzsākt vien pēcpusdienā. Ierodoties galamērķī uzreiz braucam uz norezervētajiem apartamentiem, lai iekārtotos un pavakariņotu.

Viesmīlīga latgaļu sieviņa ielaiž mūs naktsmītnē un izrāda telpas. Tās izrādās visai plašas un kičīgas – ballīšu zāles / saunas /guļamistabas apvienojums ar spoguļiem griestos. Pamanām, ka virtuvē nav katla, kur vakariņās varētu uzmeistarot makaronus, tāpēc palūdzam to saimniecei un tiekam pie varena XXL izmēra grāpja.

Rotko centra apmeklējumam un plašākai pilsētas apskatei ir jau pārāk vēls, tāpēc tiek izlemts, ka dosimies izņemt rītdienas startam nepieciešamo numuru un aplūkosim visu, ko varam pa ceļam. Latgales lielākā pilsēta atstāj labu pirmo iespaidu – tīra, sakopta vide ar krāsainām puķu dobēm, grezniem baznīcu toņiem un laika elpas skartu tramvaja vagoniņu. Beidzot esam nonākuši Saules ielas dienesta viesnīcā, kur nakšņo lielākā daļa rītdienas sacensību dalībnieku. Istabiņā kājas pūtina Gržibovsku ģimenes vīri, virtuvē rosās Edgars ar Alīnu, savukārt pie reģistrācijas galda sastopam kluba biedrus Valdi un Artūru, kā arī sacensību organizatoru Andri Dudeli un protams, kur skrējēji, tur arī garas sarunas par skriešanu.

Dodoties mājup, izmetam līkumiņu līdz rītdienas sacensību starta vietai – Dubrovinas parkam, kopā ar Artūru un Valdi. Tad puiši aizsteidz uz veikalu, bet mēs vēl mazu brīdi sēžam pie krāšņi izgaismotās strūklakas un vērojam, kā attīstās sestdienas vakara izklaides Daugavpilī.

Septiņos izmisīgi pīkst modinātājs, cenšoties pamodināt visus guļošos. Izrādās, ka labi gulējušas ir tikai meitenes. Mums ar Džo sanākusi tāda „caurā” miegā un murgos pavadīta nakts. Ašas brokastis, atvadas no sirsnīgās saimnieces, kura solās turēt īkšķus par skrējienu un gaidīt ciemos arī nākamgad, tad lecam mašīnā, lai dotos uz starta vietu.

Piebraucot pamanām, ka esam ieradušies tikai mirkli pēc pasākuma organizatoriem – tikko ir pabeigta komunikāciju centra telts būve. Džo izlemj vēl mašīnā pasnaust kādu minūti, bet mēs dodamies izlocīt kājas, apskatīt parku un uztaisīt nelielu foto sesiju.

Pa to laiku pulkstenis pietuvojies deviņiem un starta zonā pamazām sarodas aizvien vairāk sportistu. Lielākā daļa dalībnieku pazīstami, redzēti vai vismaz zināmi pēc vārda. Galu galā nav jau arī daudz startējošo – 29 cilvēki (25 puiši un tikai četras meitenes).

Noskrieniešu dāmas – Inga un Sanda pārspriež skrējiena stratēģiju, Valdis uzņem enerģiju no lielā saldumu maisa, bet Raitis un Edmunds sarindo dzērienu pudeles uz galdiņa.

Kamēr Edgars sildās rīta saulītē, tikmēr Alīna tikusi pie ekskluzīva foto kadra ar Krievijas un Baltkrievijas sportistēm.

VSK Noskrien kluba bariņam pievienojas arī Imants A. un Māris T. – jaunās kedās.

Pārtikas proviants un dzērienu klāsts šoreiz tāds pieticīgs visiem. Minerālūdens, kola, ķīselis, medus ūdens, kāda želeja, augļi. Interesantākais redzētajā klāstā ir mazas, feinas maizītes ar riktīgu lauku speķīti. Savukārt, ja gribas kādu našķi, tad noteikti var palūgt Valdim – viņš mums liels kārumnieks – vairāki maisi ar šokolādēm un cepumiem sagādāti (organizatori nodrošina skrējiena laikā dalībniekus ar ūdeni, kolu, rozīņu krājumiem, banāniem un konfektēm).

A.Dudels vietējās televīzijas pārstāvjus informē, cik svarīga ir šī gada 50km sacensību norise, jo pēc to kvalitātes tiks vērtēts Daugavpils potenciāls 2014.gada Pasaules čempionāta 100km rīkošanai.

Bet jau pēc brīža mūsu puiši veido TV fona bildi simpātiskajai Krievijas izlases skrējējai M.Zhalybinai.

Pamazām visi sāk iesildīšanās procesu – kā nu kurš uzskata par vajadzīgu.

Dot versija.

Raita1898 variants.

Džo taktika.

Atskan uzaicinājums ieņemt starta pozīcijas.

Vārds svinīgajai starta uzrunai tiek dots Liesbeth Jansen, kura ieradusies Latvijā, lai pārliecinātos par to, ka nākamajā gadā pasaules spēcīgākie „simtnieciņa” dūži var droši braukt uz Daugavpili. Jansena patīkami pārsteidz – nekādu garu runu – veiksmes vēlējums skrējējiem un „Go!”.

Starts? Tiešām? Ja jau arī runcis Rūdis liek skriet, tad jānospiež podziņa pulkstenī…

Pirmais, mazais 2km aplītis – visi kopā, draudzīgi, plecu pie pleca.

Iesildīšanās beigusies, sāk veidoties pirmie grupējumi. Vaidas pēc pāris apļiem strauji kāpinās tempu un uzņemsies līdera pozīciju, bet Džo ar otru lietuviešu skrējēju noturēsies kopā gandrīz lielāko distances daļu. Kaimiņvalsts sportists no sacensībām izstājas pēdējā aplī un ir vienīgais, kurš nefinišē.

Valdis acīmredzot ir pavērojis Igora stratēģiju Viļņas 100km distancē un izdarījis pareizos secinājumus.

Raitis skrien lieliskā tandēmā ar Marinu.

Edmunds nepadodas – to vēl nevar zināt, kurš paaudžu cīņā uzvarēs.

Oskars šķelmīgi smaidīdams pieveica visus 50km. Par to droši vien liela daļa pateicības pienākas arī viņa personīgajai atbalsta komandai.

Sīkstajam kurzemniekam Dainim pēc vārda kabatā nav jāmeklē, solis viņam raits, un sportiskie mērķi nākotnes perspektīvā visai līdzīgi mūsmājās dzirdamajiem.

Artūru daži no vietējiem sporta līdzjutējiem atceras no pagājušā gada sacensībām un ir patiesi gandarīti par viņa sportisko izaugsmi. Izskatās, ka šoreiz tiek iets ne tikai uz jaunu PB, bet motivēti arī kluba biedri. Tā ir Mārtiņ?

Edgars uzdod tempu baltkrieviem.

Imants turas pie saviem nospraustajiem mērķiem un nekāda veida sportiskajām provokācijām nepadodas.

Ingas neviltotais smaids liecina, ka viņa ir priecīga atkal piedalīties sacensībās kopā ar bariņu traku ļaužu.

Sanda māj sveicienu līdzjutējiem un ir gatava cīnīties līdz galam.

Māris ar Daini dažus distances kilometrus mēro kopā.

M&M jeb Marina un Mihails.

Lietuviešu puisi un viņa ģimeni nedaudz jau zinājām no 100km sacensībām. Šoreiz iepazināmies tuvāk un izveidojās lielisks latviešu/lietuviešu karsējmeiteņu duets. Vaidas distances pirmajā pusē bija līdera pozīcijās, bet diemžēl, vēlāk „salūza”.

Kā jau sportā – bez traumām nekādi. Sanda ņemot aso līkumu bija pārāk iegājusi skrējiena ritmā un nepamanīja augsto apmali. Rezultāts – „cauri” ceļgali, plaukstas, smeldzošas sāpes un krietni pabojāts finiša laiks.

Valdis priecājas par pārspēto maratona laika rekordu un ir atrāvies no grupas.

Igora trumpji ir pieredze un viņa skriešanas tehnikai atbilstoša taktika, par kuru pārliecinājāmies jau Viļņā. Mierīgs iesākums un pakāpeniska tempa kāpināšana. Ar smaidu sejā un trīs dzērieniem rokā.

Viktors domīgs. Mīļie vs Laimīgie? Uzvarētāju kolas nav?

Sacensību beigu daļā līderos izvirzījās krievs Zernovs, viņam arī izdevās noturēt pārsvaru un plūkt uzvaras laurus.

Nedalītas skatītāju simpātijas un otro vietu ieguva I.Tyazhkorob.

Pjedestālu pilnībā nokomplektēja baltkrievu sportists, arī ceturtā vieta šīs valsts skrējējam, bet piekto smagā pēdējā apļa cīņā pats ar sevi izcīnīja lietuvietis Vaidas Zlabys. Vērojot pēdējos apļus bijām pārliecināti, ka Latvijas čempiona titulu godam nopelnījis būs Valdis Ņilovs. Taču sportā ne par ko nevari būt drošs līdz brīdim, kamēr finišē. Un dažreiz izrādās, ka arī pēc tam. Mazliet žēl, ka tā, bet acīmredzot bija kaut kādi apstākļi, kuru dēļ pēdējie pāris kilometri nāca smagāk nekā tika gaidīts.

Džo savā ritmā turpina skriet pēdējo apli un pēc brīža tiek sumināts kā Latvijas čempions 50km skrējienā.

Padsmit sekunžu robežās finišē Valdis un izcīna sudrabu.

Par bronzas medaļas īpašnieku kļūst M.Seļivanovs.

Uzvarētāja M.Zhalybina tiek sagaidīta ar ziediem.

Gandarījumu par noskrieto pauž Dainis.

Imants jau čakli ķēries pie atsildīšanās vingrinājumiem.

Alīnai pienākas labākās līdzjutējas tituls. Viņa pieveica krietnu  daļu distances kopā ar Edgaru, skrienot pa taciņu blakus.

Artūrs pieņem apsveikumus. Viņam cienījams rezultāta laika uzlabojums salīdzinot ar pagājušo gadu.

Mārtiņš zina, kas kārtīgam skrējējam jādara pēc sacensībām.

Ar smaidu finišē 2013.gada Latvijas čempione 50km distancē Inga Ziediņa.

Priecājamies sagaidot Sandu, kura neskatoties uz trasē piemeklējušo ķibeli, braši turējās līdz galam. Malacis!

Sacensību laikā visu distanču veicējus uzmundrināja runcis Rūdis un bebrs Bruno. Bruno bija īpaši atraktīvs un priecēja bērnu skrējiena dalībniekus ar sarežģītiem deju soļiem. Gaidot apbalvošanu sanāca iepazīties tuvāk un izlasīt vārdu uz formas tērpa. Khm, tagad esmu mazliet neizpratnē… Kas tad dalīja balvas?

Imanta, Raita, Artūra un Edgara mājās tagad mīt spārnotā Nīke – piemiņas velte no dalības Daugavpils 50km skrējienā.

 

Arī vecuma grupu pirmo trīs vietu ieguvēji tiek pie balvas un medaļas.

Valdis ar Mārtiņu  pjedestālu dala uz diviem (Oskars dabūjis balvu un aizsteidzies uz autobusu).

Latvijas čempionāta 50km godalgotie vīri.

Mūsu čempiones.

Daugavpils 50km skrējiena ašāko dāmu kvartets 2013.gadā

Seši ātrākie 50km distances veicēji 2013. gadā Daugavpilī.

Iecerēto kultūras un apskates programmu tā arī nepaspējām īstenot, taču par to īpaši neskumstam, jo zinām, ka uz Daugavpili noteikti brauksim vēl. Un iesakām arī citiem. Pilsēta skaista, cilvēki sirsnīgi un viesmīlīgi – protams, ja nav pašiem stereotipu par to, cik visam šeit jābūt slikti.

Pasākuma sportiskā puse – izdevusies. Lielākā noskrieniešu daļa mājup devās ar uzlabotiem PB gan maratonā, gan 50km (ja kādam arī kas nogāja greizi, tad būs iespēja nākamajā reizē atgūt visu ar uzviju). Laika apstākļi bija lieliski (ok, skrējējiem mazliet par karstu). Jansenas kundze izskatījās gandarīta par redzēto un zaļā gaisma nākamā gada 100-nieciņam tika dota.

Mazliet sanāca ieskatīties „virtuves” pusē. Tur arī karote darvas iesmēlās. Fui – Krievijas izlases trenerim par augstprātību, lielīgumu un nesportisku attieksmi pret citu valstu skrējējiem! Pēc viņa monologa no sirds cerēju, ka notiks brīnums un Tyazhkorobs tomēr noskries Zernovu. Bet, lai nu paliek… Tāds jau laikam ir lielais sports.

Lai arī kā, pozitīvā ir krietni vairāk – iepazīts bariņš lielisku cilvēku, gan skrienošu, gan neskrienošu un Džo ir izmēģinājis savus spēkus vēl neskrietā distancē!

P.S. Daugavpilieši ir dāsni. Mūsu mājās nāksies taisīt speciālu plauktiņu jauniegūtajām trofejām.

P.P.S. Un viņi solās gaidīt mūs atkal ciemos!