12 stundu gari stāsti

Ja godīgi, tad skriet ziemā 12 stundas no vietas sniegainā Igaunijas mežā pa 1 km apli man sākotnēji nešķita pārāk laba ideja, taču noskrieniešu nerimstošais fanātisms un mīlestība pret skriešanu drīz vien lika man radikāli mainīt domas.

Pēc tam, kad Regulatus un Kvaki man atsūtīja vēstuli, ka viņi vēlas piedalīties šajā neprātā, nolēmu, ka varu palīdzēt noorganizēt braucienu tiem nabaga 5-8 trakajiem, kas varētu pieteikties šai avantūrai. Kā tad… Domāju, ka zināt, kā tas viss izvērtās īstenībā – mikriņa vietā uz Igauniju 30.decembrī aizbrauca 40-vietīgs autobuss un divas vieglās automašīnas ar noskrieniešiem un viņu līdzjutējiem. Viesnīcā, kurā mums sākotnēji solīja vien 25 vietas (pārējās esot rezervētas), tomēr nācās veikt izmaiņas rezervācijās un salikt pārējos 5 iemītniekus pa stūriem, kambariem un, kā izrādījās, arī saunas telpām, kā rezultātā viesnīcā 2 dienas valdīja VSK Noskrien absolūtā monarhija. Tāpat pirmās dienas vakarā Tallinas vecpilsētas pankūku ieskrietuves, makaronu ēstuves un lielveikali piedzīvoja sen neredzētu sveštautiešu pieplūdumu, kuri organizētās grupās bija devušies sakrāmēt somās un vēderos kaloriju pilnus labumus. Pirmās dienas izskaņā pietika laiks arī VSK Noskrien komandas kopsapulcei, kurā tika gan uzsaukts tosts par lēniem igauņiem, gan arī grupveidā tika izprašņāts ikviens atbraukušais, noskaidrojot klātesošā identitāti un potenciālo pienesumu komandai gaidāmajā skrējienā. Īpašus norādījumus vakara gaitā saņēma Matīss, kurš dalībai braucienā piekrita vien 9,5h pirms izbraukšanas, apņemoties pasākumam “sekot līdzi” vārda tiešajā nozīmē. Pēc komandu kopsapulces visiem bija skaidrs, kas katram jādara nākamajā dienā – Matīsam tika uzticēta tējas taisīšana, zupu dalīšana, desu cepšana, dzērienu padošana, apģērba mainīšana skrējējiem, fotografēšana un dalībnieku izklaidēšana, bet pārējiem tika uzticēts skriet.

31.decembra check-listā visiem bija 2 lietas – atzīmēties Keilas ūdenskritumā un pazīmēties 12 stundu sacensībās. Bez liekām problēmām abas lietas tika izpildītas ar augstāko izcilības pakāpi. Pēc smaidīgā kopfoto Keilas ūdenskrituma pakājē pirmais 31.decembra izaicinājums tika mests šofera meistarībai – kamēr šoferis Dzintars prasmīgi lavierēja 40-vietīgo autobusu dziļāk mežā, noskrienieši sāka slēgt derības par to, vai atpakaļceļā augšup pa stāvo meža nogāzi autobuss būs jāstumj vai nē.

Dažas minūtes pirms plkst. 12.00 noskrieniešu karavāna bija jau paspējusi izņemt numurus, nodot pēdējos norādījumus Matīsam, paviesoties romantiskajās mazmājiņās un iesildīties – kā nekā jāskrien taču līdz nākamajam gadam. Spriežot pēc tā, ka starta bildei varētu mierīgu prātu ielikt nosaukumu “Cik trīs igauņus tu šeit redzi?”, noskrienieši izpildīja arī vienu no svarīgākajiem vadības norādījumiem – parādīt igauņiem, kurš šajā pasākumā ir minoritāte.

Šajās sacensībās es sapratu, ka VSK Noskrien biedri katrs atsevišķi ir individualitātes ar savām spējām, ambīcijām un mērķiem, bet kopā viņi ir kā mūžīgais dzinējs. Sacensību sākumā visi skrien kopā, uzmundrina viens otru, cits nūjo, cits skrien, tipina, vico un uz maiņām tur tempu. Lielākoties pārvietojas baros.

Pēc laiciņa sāk parādīties izcili izkopta darba dalīšana – daži piestāj un ēd, kamēr pārējie skrien, un otrādi, taču kustība nevienu brīdi neapstājas. Šāda nomaiņa turpinās vairākas stundas. Saprotot mūžīgā dzinēja darbošanās principu, arī līdzjutēji izprot lietas nopietnību un efektīvi izmanto pieejamos resursus nemitīgas kustības uzturēšanai.

Kad mazāk ambiciozie noskrienieši sāk finišēt un trasē paliek vien spēcīgākie izturībnieki, tad finišējušie vieglu sirdi atmet savus iepriekš sagatavotos izklaides plānus un nobāž dziļākos stūros izprintētās kartes ar maršrutu no sacensību vietas līdz tuvākajam restorānam. Lai uzturētu mūžīgo dzinēju kustībā, finišējušie pieslēdzas spēcīgāko izturībnieku uzmundrināšanai – pamasē muguru, sataisa tēju, sagatavo ēdamo, ziņo par rezultātiem un ir līdzās, lai neļautu padoties. Sacensību noslēguma fāzē, izprotot vēl skrienošo biedru fiziskās izjūtas, finišējušie ir gatavi mesties trasē vēlreiz, lai aizvilktu pēdējos skrējējus līdz uzvarošām beigām. Kā punkts uz i finišā tiek kopīgi sagaidīts visilgāk skrienošais biedrs, kurš drošības labad piemet 12 stundām klāt vēl pāris minūtes, sak, sacensības varbūt ir beigušās, bet mēs skrienam tālāk. Komandas kopdarbs rezultējās ar 8 godalgām no 9 iespējamām. Vienu atstājām minoritātēm. Esam pieklājīgi.

Lai gan vidēji viens VSK Noskrien komandas skrējējs sacensībās pieveica 71.5 kilometrus, tas noteikti nebija šķērslis tūlīt pēc skrējiena pienācīgi atzīmēt visus individuālos varoņdarbus. Ritēja jau piektā 2013.gada stunda, bet viesnīcas kambaros svinēšana nebija rimusies – kamēr trīsciparu distances pieveicēji badīgi ķērās pie kaloriju atgūšanas, stāsti par varonīgajiem veikumiem skanēja visos stūros, jo nevienam nebija šaubu, ka arī 20, 30 un 40km pieveikšana pelnīja absolūtu cieņu. Svinēšanu vēl vairāk uzkurināja solo priekšnesums ar dziesmu par mafiju un brazīļu kafiju, kuras sacerēšanai autors tika lietderīgi izmantojis Igaunijas mežā pavadītās stundas. Miers un klusums bija panākams tikai uz brīdi – pēc dažu stundu snauduļošanas plkst. 9.00 jau tika mests nākamais izaicinājums – 1.janvāra koptreniņš pa Tallinu, kas prasīja ne mazums pūļu un piespiešanos, taču 17 dzelzs rakstura vīri un dāmas nepakļāvās mirkļa vājumam un varonīgi pieveica 1-2 rīta rosmes kilometrus.

Šķita, ka nu jau izbrauciena programma bija izpildīta ar uzviju un atlika vien pamest viesmīlīgo Tallinu, ko izdarījām pavisam nemanāmi – lai atbrīvotu izbraukšanas ceļu mūsu autobusam, atlika vien pašrocīgi nedaudz pārbīdīt citas stāvvietā esošās automašīnas. Griezīgā gaudošana, protams, pamodināja ne vienu vien īgnu igauni no blakus mājām, bet mēs bijām jau prom!

Kopīgi pārdzīvotais un piedzīvotais lika pārliecināties, ka kopībā, draudzībā un komandas darbā ir spēks. Lai arī mēs piedzīvojām vienas un tās pašas lietas, mūs katru motivēja, uzrunāja, apgrūtināja un iedrošināja pavisam citas lietas un notikumi, tāpēc arī šeit piedāvāju jums 12 stundu garus stāstus par piedzīvoto Igaunijā.

Uldis Kļaviņš (druupijs)

Ar Estoņu iespaidiem ir tā. Šīs man bija ne tikai pirmais ultramaratons, bet arī pirmās sacensības, kurās visu laiku var skriet kopā ar visiem kluba biedriem, kas rada īpašu svētku kopības sajūtu, jo sacensībās ar garākiem apļiem tikai retu reizi izdodas saskrieties. To pašu varu teikt arī par braukšanu uz pasākumu kopējā autobusā.

Ja par to, kas bija grūtākais sakarā ar visu šo pasākumu, tad man personīgi bija 2 konkrēti grūtas lietas:
1) pirms brauciena vienoties ar komandas biedriem par vīru komandas nosaukumu;
2) sacensībām atvēlētajās nieka 12 stundās atrast laiku, lai uzvilktu sausas drēbes, jo tad nebūtu laika paskriet… tam nācās ziedot salūtu pēc finiša.

Mans varenākais sasniegums bija nākamajā rītā izrāpties laukā no gultas uz koptreniņu, nesaprotot, kādēļ to daru, ja paskriet tik un tā fiziski neesmu spējīgs. Liels paldies visiem Noskrieniešiem par atbalstu un sapratni trasē un ārpus tās! Lai jaunajā gadā turpinās tikpat draudzīgas kopīgās sacensības!

Inga Zālīte (in)

Centos pirms tam neko neiedomāties, kā tas varētu būt. Ņemot vērā, ka skrējienam tikai daži gadi, ka līdz šim ir bijis mazāks dalībnieku skaits, mēs radījām izaicinājumu organizatoriem. Bija labs. Bet neredzu, ka tas ceļš varētu uzņemt 3x lielāku dalībnieku skaitu, tad būtu jāmaina trase. Žēl, ka tik maz vietējo palika līdz pašām beigām.

Par braucienu kopumā: varētu teikt – pirmais pasākums ar noskrieniešiem. Pirms tam bija 2 braucieni uz/no pusmaratoniem/maratoniem. No koptreniņiem līdz šim izvairījos. Būtu paticis garāks tas pasākums.

Kas baigi patika braucienā/skrējienā: braucienā – matiss, kas izklaidēja autobusa pasažierus; ka varējām izbraukt no meža; leduskritums; iepazinu cilvēkus, kas pirms tam bija tikai niki virtuālajā vidē. Skrējienā – tas biedriskums un izpalīdzība, kad varēju tikai izteikt vēlmi un to piepildīja :); aspruds, kas turējās manā tempā, “neļečīja”, ka vajag ātrāk, un izklaidēja ar sarunām; flower, kas izturēja līdz galam, vairākas reizes paskrienot man garām un nodrošinot mums stabilu uzvaru :)
Pēc tā visa – tas, kas man patīk vēl aizvien – man nekas nesāp! Kaut nav pavisam bez sekām – ieguvu vienu noberzumu, vairākas tulznas (nākamā dienā bija grūti uzvilkt zābakus), uz pāris stundām vienu aukstumpumpu.

Kas bija grūtākais: nepasūtīt visus tālēs zilajās, kad mani centās uzmundrināt… Es biju tanī stāvoklī, kad uzmundrinājumi ir līdzvērtīgi sāls kaisīšanai brūcēs…

Pēc pasākuma sasniegtais gan radīja baigo neapmierinātību ar sevi… Nejutos ne tuvu pietuvojusies maksimumam. Bet ej nu sazini, varbūt nemaz i nevajag! Esmu nolēmusi kādu laiku [līdz ziemai] par to nedomāt.

Mans šī gada vēlējums it visiem – veselību! Pārējo jau tad varēs sastrādāt. Klubam vēl klāt – lai vairojas skrietprieks!

Laimonis Skadiņš (chingons no Babītes)

Īsumā un dažos teikumos būs grūti, bet centīšos.Ja par šo skrējienu būtu jāatbild vienā frāzē vai teikumā, tad tā skanētu apmēram šādi – “I just did my own race!”

Varbūt vairāk par to, kas iedvesmoja un turpina iedvesmot gan šajā braucienā un skrējienā, gan vispār:

– mūsu visu pozitīvā aura, dziedāšana skrienot un citam cita uzmundrināšana, par Matīsu nemaz nerunājot – mēs visi kopā bijām Dream Team!

– Regulatus;

– Martas teksts vienā no mūsu kopējiem treniņiem Beberbeķu kāpās pēc kārtīga spēka treniņa jeb Martas vārdiem runājot “pēc nomiršanas 2 minūtēs” – davai noķeram to orientieristu, t.i. vienu tādu bertukveidīgo rikšojam pa kāpām! (nu varbūt patiesībā bija nedaudz savādāk);

– Mārtiņa Puriņa teksts mūsu kopējā treniņā ar Martu – „es gan gribētu skriet tā kā tā stirna!” Tad kas gan var mums aizliegt skriet tā kā stirnām!

– eees jeb Evitas atbilde kādā no Krimuldas serpentīna treniņiem uz manu tekstu, ka laiks beigt – nē, vēl vienu, t.i. 10-to aplīti!!!

– Pulvermucas smukās zeķes;

– Mārtiņš Pļaviņš un Jānis Šmēdiņš Londonas olimpiādē;

– mūsu dzelzsvīrs Kārlis Skrastiņš, ar kuru kopā vienu vasaru katru dienu man bija tas gods mīt pedāļus sporta zālē, pie kam viņam tai laikā it kā bija atpūta pēc ilgas un nogurdinošas NHL sezonas;
– F1 2007.gada pasaules čempiona (ar Ferrari) vēsā somu puikas Kimi Raikonena parastais teksts preses konferencēs pēc kārtējās uzvaras vai goda pjedestāla sasniegšanas – “I just did my own race!” Kā arī daļēja apjausma par to, kā viņš patiesībā trenējas – katru dienu pustumsā vai jau tumsā riņķojot neskaitāmus apļus un km simtus, lai pēc tam izteiktu to vienkāršo frāzi par “my own race”.
– Salacgrīvas/Positivus skrējiena pēdējie 30-35 lidojošie km, kad Matīss bija krietni aizsteidzies priekšā manas kavēšanās dēļ Minhauzena muižā – Alma V. braucot ar velo redzēja, kā pēc 7-8 stundu skriešanas dažs labs pēkšņi sāka lidot gar šosejas malu, un tā pēdējās 3-3.5 stundas;
– pavisam vienkārša atbilde uz sporta zāles administratores jautājumu, kas mani dzen ārā skriet (gandrīz) katru dienu un jebkuros laika apstākļos – Izvēle ir vienmēr – varu gulēt mājās uz dīvāniņa, kasīt nabu un vaidēt (ar sāpošu muguru) vai iet skriet, vingrot un kustēties.

Tā varētu turpināt vēl un vēl, bet šobrīd pietiks!

Imants Antužāns (Imants A.)

Vispirms jāsāk ar pateicībām – organizatoriem par lieliski sarīkoto pasākumu, Martai par to, ka aizveda lielisku komandu uz Igauniju un parādīja vietējiem, „kurš te ir minoritāte”, un paldies kolēģiem noskrieniešiem par kompāniju, uzmundrinājumiem un atbalstu trasē. Fantastiski labi kopā pavadījām laiku un sagaidījām Jauno gadu!

Kad pieteicos šīm sacensībām, Marta prasīja, uz kādu distanci tēmēju, uz ko kautrīgi atbildēju, ka 80km vajadzētu pievarēt, patiesībā nesaprotot, ko tas nozīmē. Lai gan nolikumā bija rakstīts, ka tās ir skriešanas un iešanas sacensības, citus variantus pilnībā izslēdzu – vai nu noskrien vai stājies ārā. Ar tādu plānu arī izgāju uz starta – lēnām un nesteidzīgi aizskriet līdz galam. Stratēģija attaisnojās ar uzviju.

Šāda formāta skrējiens ir ne tikai fizisko spēju tests, bet arī rakstura pārbaude. Apsveicu visus ar sasniegtajiem rezultātiem un ar iegūto milzīgo pieredzi. Šķiet, tieši pieredze ir vislielākais ieguvums. Un jā, kā rāda pieredze, 12 stundas nav cilvēka spēju robeža. Galvenais ir neapstāties un nedot sev atlaides vai meklēt attaisnojumus.

Mūsu čempioni (šeit domājot visus dalībniekus, jo katrs pats sev čempions), prieks Jūs pazīt un redzēt „dzīvajā”, kā rodas varoņi! Jūsu sniegums ir fenomenāls, un mērķtiecība apbrīnojama! Veiksmes un panākumus nākamajos ultraskrējienos!

Aivars Veiss (Aivars)

Centīšos neatkārtot jau citu noskrieniešu pausto, tajā skaitā uzslavas un pateicības organizatoriem, iniciatoriem, dalībniekiem, kam es, protams, pilnībā pievienojos.

Šim pasākumam nav ģimenes formāta – prognozēja Ainars, kad atteicās no līdzdalības Igaunijas 12 stundu skrējienā vecā gada pēdējā dienā. Droši vien, ka šī iemesla dēļ mājās palika vēl ne viens vien kluba biedrs, bez kura līdzdalības grūti iedomāties šāda formāta sacensības. Es tomēr nolēmu mēģināt apvienot skriešanu ar ģimenes kopā būšanu, galveno akcentu liekot uz jauki pavadītu laiku labā kompānijā un netradicionāli sagaidītu Jauno gadu – rotājot mežā eglīti, cepot ugunskurā desiņas, dziedot, dejojot un visādi citādi ampelējoties.

No savām sportiskajām ambīcijām pavisam atteicos decembra sākumā, kad atkal sāka sāpēt mugura, un es par skriešanu vēl vecajā gadā vairs vispār nedomāju. Tomēr, dodoties ceļā, līdzi paņēmu arī skriešanai nepieciešamo, lai uz starta nostātos kopā ar visiem, pieveiktu ieskaitei nepieciešamos 10 kilometrus un tad tālāk rīkotos atkarībā no apstākļiem.

Skrēju lēnām un uzmanīgi, pēc katra apļa apstājoties, lai kaut ko uzēstu un iedzertu – kaut kā taču bija jāaizpilda laiks līdz pusnaktij! Ņemot vērā to, ka mana sieviņa pēc 10 kilometru pievarēšanas turpināja krāt kilometrus, tad es arī lēnām turpināju skriet. Tad, kad viņa nolēma, ka nu gan būs gana un ir pienācis laiks finišēt, tad arī es devos pie apļu skaitītājiem noskaidrot, cik esmu noskrējis. Izrādījās, ka man vēl pietrūkst dažu apļu līdz pilnam maratonam. Sarunāju ar sieviņu, ka tos es vēl noskriešu.

Pēc maratona devos uz autobusu pārģērbties. Bija jau pamatīga krēsla, taču aizvadīta tikai nepilna puse no sacensību laika, un bija jāizdomā, ko darīt atlikušajās maliet vairāk nekā sešās vecā gada stundās. Autobusā bija tumšs un pavēss, tajā palikt negribējās. Ieradās arī Regulatus un Kvaki – abi jau savus plānotos 30+ kilometrus noskrējuši, gatavojās atlikušo sacensību laiku krāt apļus soļojot. Arī man tas likās sakarīgākais, ko dažās tuvākajās stundās sadarīt.
Par tālāko man īsti nav ko stāstīt – notiekošais vairs nepakļāvās manai kontrolei. Ar alkoholiķiem ir tā, ka tie, ja iedzer vienu glāzīti, tad tam seko nākamā. Pēc tam vēl viena, pēc tam vēl, vēl un vēl… un apstāties vairs nevar. Ar skriešanu šajos mačos bija līdzīgi.

Atceros, ka, ēdot makaronus, nogāju vienu apli. Tad, dzerot kakao, nākamo, tad, iespējams, vēl vienu. Pēc tam pļāpājot noskrēju aplīti kopā ar pulvermucu. Un tad „satiku” sm72 … un pēc apļa, diviem, trim…, desmit, divdesmit, trīsdesmit… visi labie nodomi par eglītes pušķošanu, desiņu cepšanu, pastaigu līdz jūrai … bija pagaisuši kā nebijuši un apstāties vairs nevarēju – kājas pašas mani nesa, un es skrēju, skrēju un skrēju… Ne jau nu es tur tāds vienīgais biju. Piemēram, tas pats sm72 pavisam nopietni apsvēra iespēju trīs līdz pilnam simtam trūkstošos kilometrus turpināt skriet arī pēc pusnakts. Sacensību kopējo gaisotni jau pārējie kluba biedri ir labi aprakstījuši, un tā tas arī bija – laimes hormoni sita augstu vilni un lija straumēm. Tikai Jaunā gada atnākšana un stiprais lietus pēc finiša spēja atgriezt mani realitātē.

Rezultātā viss bija noticis pilnīgi pretēji gaidītajam – sportiskajam aspektam dominējot, man gadumija bija pilnīgi palikusi otrajā plānā. Šajā jautājumā Ainaram bija izrādījusies taisnība. Tomēr tajā dienā es atklāju, cik gan burvīgi ir ultramaratoni un šis atklājums pilnīgi noteikti atsver nenosvinētos svētkus. Paldies, ka palīdzējāt man nonākt līdz šai atziņai!

Laimīgu un panākumiem bagātu Jauno gadu!

Sanda Želve (pulvermuca)

Šajā braucienā gūtās sajūtu un emociju gammas, šķiet, neiespējami ielikt vārdos.
Es braucu izklaidēties, savus 60km es tā arī noskrēju – izklaidējoties. Vai bija grūti? Nevienu mirkli nebija. Ja skrien tāpat vien – prieka pēc, tad nevar būt grūti. Bija jau man savi plāni A, B un C, kur A bija 10km un C – 57km, bet galvenais bija izpildīt plānu A. Pārējais nāca pats no sevis. Kā var neskriet, ja komandas biedri trasē nepārtraukti uzmundrina, Dzintars eksperimentē ar savu jociņu par ezīti un Drūpijs skrienot garām sabremzē, lai man uzdziedātu, dzied arī Aivars, Artūro un Dzintars, kā var neskriet, ja katrā aplī dzirdu, ka man smukas zeķes? Apļi kopā ar kādu skrējās/gājās daudz vieglāk kā vienai, tas tāpat kā ar koptreniņiem – kopā vienmēr var vairāk. Ja skriešanu uztver viegli, tad arī skrienas vieglāk.

Bija jau tā, ka kādā mirklī bija mazliet sagurums, bet tad Lauma pamasēja pleciņus un atkal varēja doties pēc kāda kilometra. Arī igauņu garšīgais kakao bija labs palīgs. Kamēr es soļoju savus aplīšus, apbrīnoju tos, kas šeit atbraukuši ar mērķi kāpt uz pjedestāla, Jums skriet ir daudz grūtāk kā man, ne tikai tāpēc, ka daudz vairāk jānoskrien, bet tāpēc, ka apļu skaitam jāseko līdzi savam un citu, ka atpalikt nedrīkst un neatliek tik daudz laika saviesīgām sarunām pie kafijas galdiņa.
Man bija tik viegli, ka es pārspēju pati sevi, par to paldies katram no Jums, gan kas līdzi brauca, gan kas lasīja Matīsa ierakstus forumā un juta mums līdzi.

Šis bija viens garšīgs pasākums, kas garšoja pēc prieka, sava un sveša, pēc jokiem un smiekliem, pēc atbalsta un kopības sajūtas, pēc izpalīdzīgas rokas un draudzīga pleca.
Noskrieniešiem Jaunajā gadā vēlu skriet pretī saviem mērķiem, noskriet sevi, apskriet savu konkurentu, uzskriet kopā ar draugiem un ģimeni, pieskriet pie kaimiņiem tuviem un tāliem, paskriet pretī veiksmei un aizskriet no visām slimībām un kaitēm!

Inga Ziediņa (flower)

Kārtējo reizi pierādījies, ka viss, ko mēs varam vai nevaram izdarīt, ir pašu galvās. Aizvadītajā gadā man ir izdevies izpildīt visus iecerētos plānus, visas apņemšanās, pie kurām līdzdomāju. Sacensībās, kurās noskaņojos uzvarēt, uzvarēju, kur mērķis bija pieticīgāks, tāds bija arī rezultāts. Uz Igauniju braucu lai jauki pavadītu veco gadu un palīdzētu meiteņu komandai izcīnīt 1.vietu. (kaut arī klusībā cerēju, ka varbūt varēšu atļauties cīņā par apļiem neiesaistīties). Viss izdevās. Par individuālo cīņu, protams, ir mazliet žēl tās 3.vietas, (un Matīs Tavas vainas tur nav tas bija tikai jociņš, ka netika dots tāds uzdevums), bet, kā teica Ineta Radeviča, galvenais ir ģimene un mīlestība, nevis medaļa. Ar savu sasniegumu esmu bezgala apmierināta, kaut arī izanalizējot, ko un kā darīju un kas bija lieki, saskaitīju vismaz 15 nelietderīgi izniekotas minūtes, kuru laikā varēju 2 apļus noskriet. Bet pieredze tieši ar to ir vērtīga, ka ļaus citā reizē sagatavoties labāk. Traucēja tumsa un apledojušās rises, pie tam tieši abi šie faktori kopā, jo pa vienam tie mani nebūtu izsituši no emocionālā līdzsvara. Traucēja arī pilnīgā neziņa par to, kas notiek uz apļu skaitītāju tablo. Tā kā es prasti skrienot kaut ko skaitu un rēķinu un tas man ir ļoti spēcīgs motivators, tad atlika vien pievērsties sev zināmajiem skaitļiem. 3 stundas 26 apļi, nākošās 3h 20 apļi un tas jau kalpoja par atskaites punktu, ka jānoturās vēl 2x pa 20 apļiem, tātad kopā sev prognozēju 86 apļus. Jau pēc plkst 22 jo tuvāk nāca finišs, jo likās, ka labāk protu saņemties un labprāt būtu skrējusi vēl nu vismaz pāris stundiņas.
Ļoti motivējoši bija visi uzmundrinājumi. Piedodiet, es brīžiem pat nesazīmēju kas mani pasveicina, bet paldies, spēku tas reāli deva, kā arī pulvermucas čalošana, Drupija dziedāšana, Matīsa jociņi, Laumas veiktā masāža. Vēl zināmu jautrību pasākumam piedeva pikantie karstie igauņu puiši (iznāca “kā es braucu ziemeļpuisi lūkoties”).

Vēl jāpasaka pateicības par pasākuma rīkošanu Maffijai, par dzirkstelīti Matisam un visiem par piedalīšanos kā arī līdzjutējiem.

P.S. Milzīgs savtīgs paldies visiem kas pieveica vismaz maratona distanci :) Mēs bijām 51 un Maratona klubs ir gatavs pārskatīt nolikumu un piešķirt reitinga punktus!
Jaunajā gadā vēlu uzstādīt drosmīgus mērķus un lai tie piepildās!

Un kāds ir tavs stāsts par braucienu uz Igauniju?

Noslēgumā daži iepriecinoši fakti par braucienu uz „Dream of the Final Night 2012”:

• Apmeklētākās VSK Noskrien kluba sacensības ārzemēs (36 sacensību dalībnieki no kluba VSK Noskrien);
• Apmeklētākais VSK Noskrien kluba izbraukums uz sacensībām ārzemēs (39 kluba skrējēji un līdzjutēji);
• Apmeklētākais VSK Noskrien kluba koptreniņš ārzemēs (1.janvāra Tallinas koptreniņš – 17 dalībnieki);
• Lielākā kluba skrējēju kopīgi pieveiktā distance vienās sacensībās: 2 573.4km (ja skaita tikai tos, kas kā klubu norādījuši „VSK Noskrien”).

Mūsu klubs pastāvēs, kamēr vien būs kaut viens cilvēks, kurš vēlēsies skriet – vienu kilometru vai 100 kilometrus – tam nav nekādas nozīmes. Mēs esam tie, kas mēs esam ar savām spējām un varēšanu – mēs esam gargabalnieki un īso distanču skrējēji, mēs esam sprinteri un lēnie svētdienas tipinātāji, mēs esam iesācēji un skrējēji ar pieredzi, mēs skrienam ar zābakiem, botām, zeķēm un basām kājām. Mēs esam dažādi, bet mēs visi skrienam. Un tas mūs vieno.